No jautājuma nav skaidrs, vai bērna tēvs ir ierakstīts dzimšanas apliecībā pēc paternitātes pieņēmuma vai paternitāte atzīta, mātei un tēvam personiski iesniedzot iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā.

Civillikuma 146. pants noteic, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Civillikuma 148. pants paredz, ka paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā. Paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka nav bērna bioloģiskais tēvs. Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna mātei. Gadījumā ja bērna māte un bērna mātes vīrs dzīvo šķirti vismaz 306 dienas pirms bērna piedzimšanas, divu gadu laikā no bērna piedzimšanas paternitātes pieņēmumu ir tiesības apstrīdēt personai, kas uzskata sevi par bērna bioloģisko tēvu.

Savukārt, ja bērna māte nav stājusies laulībā un bērna izcelšanās no tēva konstatēta atbilstoši Civillikuma 155. panta noteikumiem, proti, paternitāte atzīta, bērna tēvam un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā, paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Atbilstoši Civillikuma 156. pantam apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu, paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā no bērna piedzimšanas dienas.