Laiks no 1986. gada līdz 1991. gadam tiek dēvēts par trešo atmodu. Līdz ar pārbūves idejām, kas nāca no Padomju Savienības, pagājušā gadsimta 80. gadu vidū aizvien spēcīgāk atdzima nacionālās idejas, kas pāraug vispārējā tautas atmodā. Kulminācija šai kustībai bija 1989. gada 23. augustā ar Latvijas, Igaunijas, Lietuvas kopīgi rīkoto akciju „Baltijas ceļš”, 1990. gada 4. maijā ar LPSR Austākās padomes deputātu balsojumu “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un vainagojās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. gada 21. augustā.

Šis laiks tiek dēvēts arī par Baltijas valstu „dziesmoto revolūciju”. Tā kā Latvijā daudzu dziesmu likteņi ir cieši saistīti ar visas nācijas likteni un daudzas no dziesmām padomju okupācijas laikā tika aizliegtas, par atmodas simbolu kļuva arī šo dziesmu atdzimšana jaunā kvalitātē.

Par dziesmu varas virsotni var uzskatīt 1990. gada Dziesmu un deju svētkus, kas vienoja visu kontinentu latviešus un iesaistīja neatkarību atbalstošos cittautiešus. Klausītāju tūkstošus pulcēja arī koncerti, kuros skanēja „Līvu” „Dzimtā valoda”, Rozenštrauha „Zilais lakatiņš”, kur uzstājās „Čikāgas piecīši” un Ieva Akurātere. Šie koncerti apliecināja gan tautas garīgo vienotību, gan vienlaikus bija politiska manifestācija, tautai paužot savu attieksmi pret tādām vērtībām kā brīvība, valstiskums, nācijas tiesības uz pašnoteikšanos.

Pārmaiņu procesi, Baltijas valstīm atgūstot neatkarību, bija revolucionāri, jo tika mainīts Latvijas tiesiskais statuss, notika pārmaiņas visās dzīves jomās. Taču vienlaikus tas bija romantisma un lielu cerību pilns laiks, tāpēc vēsturē iegājis nevis kā ārdošs, kareivīgs, bet gan dziesmots, garīgu vērtību piepildīts process.

Papildu informācijai: