Jūs neesat uzrakstījusi, kurā pašvaldībā dzīvojat. Pamatojoties uz likumiem par sociālo palīdzību, to detalizētus nosacījumus atbalsta saņemšanai katra pašvaldība nosaka saistošajos noteikumos. LV portālam iesūtītajos jautājumos par sociālo palīdzību nereti tieši tas, ka cilvēki nedzīvo deklarētajā dzīevsvietā, bet citur, ir norādīts kā uz problēmu palīdzības saņemšanā. 

Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore vietniece Ilze Skrodele-Dubrovska skaidro: 

Dzīvesvietas deklarēšanu Latvijā regulē Dzīvesvietas deklarēšanas likums. Likums noteic, ka ikvienam cilvēkam ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu Latvijā. Šā likuma 6.pantā ir konkrētāk uzskaitīts, kam ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu. 

Dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības, tas ir vajadzīgs, lai cilvēks nepieciešamības gadījumā būtu sasniedzams valsts un pašvaldības institūcijām. Tostarp cilvēkam ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tam pieder šis īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.

Tas nozīmē – ja ģimene dzīvo īrētā dzīvoklī uz īres tiesību pamata un ja to var apliecināt ar abpusēji parakstītu īres līgumu starp ģimeni un dzīvokļa saimnieku, ir tiesisks pamats deklarēties šajā dzīvesvietā, saskaņā ar likumu, kurš nosaka, ka pēc dzīvesvietas maiņas attiecīgās personas pienākums ir mēneša laikā, kopš tā pastāvīgi dzīvo jaunajā vietā, iesniegt šīs ziņas dzīvesvietas deklarēšanas iestādē. 

Vienkāršākais veids, kā dzīvesvietu deklarēt, turklāt bez maksas, ir portālā www.latvija.lv, izmantojot e-pakalpojumu „Dzīvesvietas deklarācijas iesniegšana”. Šeit nav nepieciešams pat drošs elektroniskais paraksts, jo autentificēties var ar interneta bankas karti. Šis pakalpojums pieejams „Swedbank”, „SEB bankas”, „Citadele bankas” un „Norvik bankas” u.c. internetbankas lietotājiem. 

Tas nozīmē, ka pēc tam, kad ģimene deklarējusi savu dzīvesvietu atbilstoši savai faktiskai dzīvesvietai, tai ir tiesības vērsties pašvaldības sociālajā dienestā atbilstoši deklarētajai dzīvesvietai pie sociālā darbinieka pēc sociālās palīdzības, jo saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks reģistrējis savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt tā vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. 

Ģimenes (personas) atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam nosaka pašvaldības sociālais dienests atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumos Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (turpmāk – MK noteikumi Nr.299) noteiktajam. 

Saskaņā ar šiem MK noteikumiem Nr.299 sociālajā dienestā izvērtē ģimenes (personas) ienākumus par pēdējiem pilniem trim kalendāra mēnešiem. No 2014.gada 1.janvāra, ja ģimenes (personas) vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro, tad ģimenes materiālais stāvoklis atbilst trūcīgās ģimenes statusa saņemšanai. 

Turklāt, MK noteikumu Nr.299 18.punktā noteikts, ka, ja deklarācijas iesniegšanas brīdī personai nav ienākumu, bet iepriekš tie bijuši mazāki par minimālo darba algu (minimālā mēneša darba alga no 2014.gada 1.janvāra - tie ir 320 eiro), tad šos ienākumus neņem vērā. 

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35.pantā noteiktajam pašvaldība no pamatbudžeta izmaksā šādus sociālās palīdzības pabalstus:

• Pabalstu garantētā minimālā ienākumu (turpmāk – GMI) līmeņa nodrošināšanai aprēķina un piešķir par trūcīgām atzītām ģimenēm (personām) par periodu, uz kuru noteikta atbilstība trūcīgas ģimenes (personas) statusam. 

Trūcīgas ģimenes (personas) statusu nosaka uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem. 

Atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 17.jūnija noteikumos Nr.550 „Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un slēdzama vienošanās par līdzdarbību” noteiktajam GMI pabalsta apmēru aprēķina kā starpību starp Ministru kabineta vai pašvaldības noteikto GMI līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem, izmantojot šādu formulu: P = GMI x n – I, kur P – pabalsta summa; GMI – Ministru kabineta vai pašvaldības noteiktais garantētais minimālais ienākumu līmenis; n – ģimenes locekļu skaits; I – ģimenes (personas) vidējie mēneša ienākumi, kas novērtēti atbilstoši normatīvajiem aktiem par ģimenes (personas) atzīšanu par trūcīgu. 

No 2013.gada 1.janvāra Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis ir 49,80 eiro cilvēkam mēnesī. Turklāt pašvaldības dome saistošajos noteikumos var noteikt augstāku GMI līmeni dažādām iedzīvotāju grupām, īpaši visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām – bērniem, vecuma un invaliditātes pensijas saņēmējiem. 

• Dzīvokļa pabalstu pašvaldība piešķir par trūcīgām un/vai maznodrošinātām atzītām ģimenēm (personām). Tā apmēru, izmaksas kārtību un kritērijus saskaņā ar kuriem iedzīvotāji ir tiesīgi saņemt šo pabalstu, reglamentē pašvaldības saistošajos noteikumos.
• Pašvaldība, neizvērtējot ienākumus, var piešķirt vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, ja persona nonākusi ārkārtas situācijā iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ un nespēj nodrošināt savas un ģimenes locekļu pamatvajadzības.
• Turklāt, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, pašvaldība ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus (veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, obligātajai izglītībai u.c.), ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc GMI un dzīvokļa pabalsta. 

Pabalstu veidus, apmēru un nosacījumus to saņemšanai nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos. 

Lai ģimene uzlabotu savu sociālo situāciju un risinātu sociālās problēmas, ģimenei ir jābūt gatavai līdzdarboties savas situācijas uzlabošanā.