Darba likums noteic, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības dibina ar rakstveidā abpusēji parakstītu darba līgumu, kurā ietverta Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, tai skaitā ieņemamais amats, darba samaksas apmērs u. c.  

Savukārt darba līgumu groza, ievērojot Darba likuma 97. vai 98. pantā noteikto kārtību. Proti, ja darba devējam ir radusies nepieciešamība mainīt darba līguma noteikumus, tostarp nodarbināt darbinieku citā amatā, tad darba devējam jāizsaka darbiniekam piedāvājums grozīt darba līgumu, savstarpēji vienojoties, saskaņā ar Darba likuma 97. pantu.  

Ja darbinieks piekrīt un paraksta vienošanos par darba līguma grozījumiem, tai ir juridisks spēks un tā ir uzskatāma par sākotnējā darba līguma sastāvdaļu. Grozītie darba līguma noteikumi pusēm ir saistoši un darba tiesiskajām attiecībām tiek piemēroti no vienošanās spēkā stāšanās brīža. 

Darba devējs nav tiesīgs bez darbinieka piekrišanas, neveicot rakstveida grozījumus darba līgumā, piemēram, tikai mutvārdos deleģēt citu darba pienākumu veikšanu. Darbiniekam ir brīva griba piekrist vai nepiekrist piedāvātajiem darba līguma grozījumiem.  

Ja darbinieks nepiekrīt darba devēja piedāvātajiem darba tiesisko attiecību noteikumu grozījumiem, tad darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu, vienīgi pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā Darba likuma 101. panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos. Kā iepriekš norādījusi Valsts darba inspekcija, ja darba devējam radies kāds no iepriekš minētajiem apstākļiem, darba tiesiskās attiecības ar darbinieku uzsakāmas atbilstoši Darba likuma 101. panta pirmajai daļai, ievērojot Darba likumā noteikto uzteikšanas kārtību un termiņus. Izvērtējot faktiskos apstākļus, pieņemt lēmumu par darba līguma uzteikumu darbiniekam ir darba devēja kompetences jautājums. Savukārt, ja nepastāv kāds no Darba likuma 101. panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, darba devēja uzteikumam nav tiesiska pamata. 

Darba devēja uzteikumu ir tiesības apstrīdēt, ja tam ir tiesisks pamats. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1. punktu no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji: prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tomēr jāņem vērā, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 41. panta pirmajai daļai par labu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.