Lai atbildētu uz jautājumu, kā un vai vispār ir iespējams konkrētajā gadījumā apstrīdēt paternitāti, vispirms ir svarīgi zināt, uz kāda pamata tā ir noteikta.

Šim faktam ir būtiska nozīme, jo Civillikumā noteiktie paternitātes apstrīdēšanas nosacījumi atšķiras, ja bērns piedzimis, mātei esot laulībā, un paternitāte noteikta automātiski pēc paternitātes pieņēmuma (tādā gadījumā tā būtu prasība tiesā par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu) vai ja bērns piedzimis ārpus laulības un paternitāte ir atzīta brīvprātīgi, vecākiem iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā (tādā gadījumā tā ir prasība tiesā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu).

Par katru no šiem gadījumiem LV portālā ir pieejami izvērsti skaidrojumi gan par likumā noteikto, gan par tiesu praksi:

• Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana – svarīgs divu gadu termiņš;
• Atzītas paternitātes apstrīdēšana un bērna tiesības uz tiesisko stabilitāti.

Abos gadījumos ir viens kopīgs priekšnoteikums – ierobežots termiņš, kādā paternitāti ir iespējams apstrīdēt. Bērna juridiskais tēvs var apstrīdēt paternitāti divu gadu laikā no brīža, kad uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa.

Parasti divu gadu termiņu skaita no bērna piedzimšanas brīža, taču var gadīties situācijas, kad informācija ir nākusi gaismā vēlāk. Tad prasītājam tiesā ir jāpierāda, ka divu gadu termiņš nav beidzies.

Ja persona paternitāti iepriekš atzinusi brīvprātīgi, papildus vēl ir jāpierāda, ka tas darīts maldības, viltus vai spaidu dēļ. Ja persona paternitāti ir atzinusi, apzinoties, ka bērns ir cēlies no citas personas, vēlāk vairs nevar tik vienkārši pārdomāt un no bērna atteikties – tādā gadījumā paternitāti apstrīdēt nav iespējams.

DNS ekspertīzes rezultāti, kas apliecina, ka bērns nav cēlies no prasītāja, var būt pierādījums, taču, ja tiesa konstatē, ka persona ir zinājusi daudz ilgāku laiku, ka bērns nav cēlies no viņa, tā var pieņemt lēmumu prasības pieteikumu noraidīt.

Ja iesaistītās puses vilcinās ilgāk par 2 gadiem, bieži tiek pieņemts, ka bērna interesēs ir saglabāt pašreizējo situāciju. Nozīme varētu būt arī bērna vecumam un līdzšinējai saskarsmei ar tēvu. Bērna intereses ir prioritāras – bērnam ir tiesības uz tēvu un tiesisku stabilitāti. Ierakstam par tēvu dzimšanas apliecībā ir tiesiska nozīme, līdz ar to, pat ja tiek pierādīts, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, dažkārt tam nav izšķirīgas nozīmes.

Vai bērna tēvs var pieprasīt veikt DNS testu? Ja bērna izcelsmes noteikšanai ir nepieciešams veikt DNS testu, Civilprocesa likuma 249.¹ pants paredz, ka tiesa pēc lietas dalībnieka, piemēram, prasītāja (tēva), lūguma var noteikt ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai. Tomēr jārēķinās, ka tiesa prasības pieteikumu, kas balstīts šaubās, visticamāk, noraidīs, tāpēc DNS testa rezultātiem būtu jābūt zināmiem jau iepriekš.

Šeit jāvērš uzmanību apstāklim, ka, tāpat kā bērna māte, arī bērna tēvs ir līdztiesīgs bērna likumiskais pārstāvis.  Bērna tēvam ir ne tikai pienākums maksāt uzturlīdzekļus, bet arī tiesības pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Tāpat bērna tēvam ir tiesības un pienākums pavadīt laiku kopā ar bērnu.

Tāpēc, lai labāk saprastu, kādas ir bērna tēva rīcības iespējas konkrētajā situācijā (piemēram, pašam veikt DNS testu, lai kliedētu radušās šaubas), aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās praktizējošu juristu vai zvērinātu advokātu.