Man ir 65 gadus veca māsa, 2. grupas invalīde ar trūcīgās personas statusu. Viņai ir kustības traucējumi, ir bijušas vairākas operācijas kaulu lūzumiem, gūžas operācija, kā arī labās rokas artroze, kas izraisījusi rokas pirkstu nekustīgumu un sāpes. Māsa pārvietojas tikai ar ratiņu palīdzību. Šā gada janvārī atkal istabā krita un salauza gūžas kaulu. Situācija ir tāda, ka nav, kas viņu aprūpē, dzīvo viena. Līdz šim aprūpēju es, bet man ir 76 gadi un arī veselības problēmas. Māsai ir divi dēli, kuri strādā, bet saņem minimālo darba algu, vienam ir sava ģimene. Vai māsu var ievietot aprūpes mājā, un kā būs ar tās apmaksu, ja viņas pašas pensija ir 250 EUR un dēliem nav iespējas maksāt starpību? Vai ir iespēja, ka tiks segti pārējie izdevumi par aprūpi?
| Vēršam uzmanību, ka šajā atbildē sniegtā tiesību normu interpretācija ir informatīva un tai piemīt vienīgi ieteikuma raksturs. |
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. pantu pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt savām vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamata dzīvesvietu. Tādējādi ar visiem jautājumiem, kas saistīti ar aprūpes nepieciešamību, jāvēršas deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā.
Sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un lemj par sociālā pakalpojuma piešķiršanu, piedāvājot piemērotāko pakalpojumu. Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā (piemēram, aprūpes mājās pakalpojumu), bet, ja ar tiem nepietiek un personai ir noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis, tad tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Likuma 8. pants noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem. Klients par pakalpojumiem maksā no saviem ienākumiem un iekrājumiem. Ja klienta ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu sociālā pakalpojuma cenu, tad par pakalpojumu līdzmaksājumu veic viņa apgādnieki.
Labklājības ministrijā (LM) paskaidro, ka likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 5. punktu, veicot samaksu par sociālo pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu:
Trūcīgas personas no pakalpojuma samaksas tiek atbrīvotas, norāda LM. Tāpat pašvaldība atbilstoši savām finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) sociālo pakalpojumu apmaksas kārtību.
Katrā pašvaldībā pieejamo sociālo pakalpojumu klāsts un apjoms var būt atšķirīgs, līdz ar to LM pārstāve iesaka vērsties pašvaldības sociālajā dienestā, lai sīkāk uzzinātu par konkrētās pašvaldības sociālajiem pakalpojumiem, to saņemšanas un samaksas kārtību.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
