Civillikumā formulēta nepilngadības un pilngadības robežšķirtne: nepilngadība personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu (219. pants); nepilngadīgā tiesiskie darījumi iegūst saistošu spēku, ja viņš ir sasniedzis pilngadību un kļuvis spējīgs pats aizstāvēt savas tiesības (261. pants); aizbildnība izbeidzas aizbilstamajam ar viņa pilngadību (339. pants). Savukārt Administratīvā procesa likuma 21. pants noteic, ka pilngadīgai fiziskajai personai ir administratīvi procesuālā rīcībspēja (ciktāl to nav ierobežojusi tiesa).  

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. pantā noteiktie vecāku pienākumi, tostarp pienākums pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, kā arī 25. pantā minētās vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības nav spēkā attiecībā uz pilngadīgām personām. Kā norādīts attiecīgā likuma 3. panta pirmajā daļā, bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. 

Ņemot vērā iepriekš minēto, vecāku attiecībās ar pilngadību sasniegušu personu un izglītības iestādi nav saistošas arī Izglītības likuma 57. un 58. pantā noteiktās normas par vecāku pienākumiem un tiesībām izglītības nodrošināšanā.  

Tas nenozīmē, ka vecākiem būtu liegts turpināt īstenot savus pienākumus un tiesības attiecībās ar izglītības iestādi, kurā pilngadību sasniegušais mācās. Tas pat būtu vēlams, bet tikai tādā gadījumā, ja izglītojamais pats viņiem to ir atļāvis, tādējādi piekrītot savas rīcības ierobežojumiem.  

Izglītības iestādei jārespektē pilngadīga izglītojamā tiesības, kā arī pilna atbildība par pienākumu izpildi jāprasa no viņa paša. Daudzas izglītības iestādes ir pilnveidojušas iekšējās kārtības noteikumus un citus iekšējos normatīvos aktus, paredzot, ka tiesības un pienākumus, kādi likumdošanā noteikti izglītojamo vecākiem, pilngadīgi izglītojamie īsteno paši. Diemžēl ne visas izglītības iestādes ņem vērā pilngadīgo personu tiesībspēju un rīcībspēju, nereti pat atsaucoties uz nepilnīgiem un novecojušiem iekšējiem normatīvajiem aktiem. Iespējams, izglītības iestāde īsteno vispārēju saziņas modeli ar visu izglītojamo vecākiem, pat neiedomājoties par savas rīcības prettiesiskumu attiecībā pret izglītojamajiem, kuri ir pilngadīgi. Piemēram, pilngadīga izglītojamā vecāku informēšana par viņa sekmēm uzskatāma par personas datu nodošanu trešajām personām (ja informēšanai nav piekritis izglītojamais).  

Pilngadīgai personai ir visas tiesības, pienākumi un atbildība, tostarp arī tad, ja šī persona turpina mācības vispārējās vidējās izglītības iestādē. Taču vecākiem būtu ieteicams turpināt pārrunu ceļā interesēties par pilngadīgā bērna mācībām skolā, palīdzēt viņam apgūt un attīstīt prasmes godprātīgi īstenot savas tiesības, it īpaši pilnā mērā apzināties un uzņemties atbildību par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām.