Civillikuma Mantojumu tiesību daļā definēts, kas ir “neatņemamās daļas tiesīgie”.   

Neatņemamās daļas tiesīgie atbilstoši Civillikuma 422., 423. un 425. pantā noteiktajam ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie.  

Lejupējie ir bērni un mazbērni, savukārt augšupējie – vecāki un vecvecāki. 

Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā.   

Neatņemamās daļas tiesīgajam ir jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu pie zvērināta notāra līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam. Ja līdz šā termiņa notecējumam viņš savu tiesību nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tās atteicies. 

Tādējādi mantojuma atstājēja māsa vai brālis nav neatņemamās daļas tiesīgie. 

Vienlaikus norādām: ja mantojuma atstājējs nav atstājis pēdējās gribas rīkojumu – testamentu – vai noslēdzis mantojuma līgumu, tad mantinieki manto likumiskā ceļā. Civillikuma 391. pants noteic, ka pēc likuma mantot tiek aicināti: laulātais; radinieki; adoptētie (173. pants). 

Māsa un brālis ir radinieki. 

Tādā gadījumā mantošanas kārtībā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras: 

• pirmajā šķirā manto, bez pakāpju tuvuma izšķirības, visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot (bērni, mazbērni);
• otrajā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie (māte, tēvs), kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni;
• trešajā šķirā manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas un pirms viņa mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;
• ceturtajā šķirā manto pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās. 

Jāuzsver, ka zemākas šķiras mantinieks nemanto arī likumiskā ceļā, ja savu gribu mantot ir izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks (Civillikuma 404. un 405. pants).