Vēlos noskaidrot, kā tiek noteikts, vai pacients ir bijis pakļauts diskriminācijai, un kā šādu faktu var pierādīt reālajā dzīvē. Pacientu tiesību likuma 3. panta 2. daļā noteikts, ka ir aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Kā ir iespējams konstatēt, vai izturēšanās pret pacientu ir bijusi nevienlīdzīga, aizskaroša vai diskriminējoša, balstoties uz kādu no minētajiem faktoriem, piemēram, veselības stāvokli vai vecumu? Vai nepietiekama veselības aprūpe stacionārā vecāka gadagājuma cilvēkam var tikt uzskatīta par diskrimināciju? Vai ģimenes ārsta nepietiekama aprūpe vai nepietiekama nosūtījumu izsniegšana pie speciālistiem var tikt kvalificēta kā diskriminējoša attieksme? Vai arī gadījumā, ja ārsts izturas pret pacientu ar acīmredzamiem psihiskiem traucējumiem tāpat kā pret cilvēku bez šādām problēmām, neņemot vērā iespējamās grūtības izpildīt ārsta norādījumus, tas var tikt vērtēts kā diskriminācija? Vai ir paredzēts sods saistībā ar diskriminējošu attieksmi pret pacientu?
Veselības inspekcijas (VI) Juridiskā departamenta vadītāja Ph. D. Laura Šāberte skaidro: lai identificētu diskrimināciju, jākonstatē, ka salīdzināmās situācijās, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret konkrēto pacientu ir bijusi atšķirīga vai, pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientu ir bijusi vienāda.
Ja minētais nav konstatējams, tad jautājums ir vērtējams Pacientu tiesību likuma 5. panta otrās daļas tvērumā, kas noteic, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma.
Lai apstiprinātu diskriminācijas gadījumu, tas ir jāpierāda.
L. Šāberte LV portālam norāda, ka par pierādījumiem ir uzskatāmas normatīvajos aktos noteiktā kārtībā iegūtas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā un kurus izmanto pierādīšanas procesā visu apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.
Tie var būt pacienta medicīniskie dokumenti, tāpat ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu paskaidrojumi, liecinieku liecības, kā arī citas ziņas, kas ar burtu, ciparu un citu rakstveida zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, kompaktdiski, digitālie videodiski vai citi datu nesēji).
Iegūtos pierādījumus parasti nostiprina procesuālo darbību protokolos, atzinumos un citos dokumentos.
Svarīgi ir arī netiešie pierādījumi, piemēram, citu personu liecības, video vai skaņas ieraksti, sarakstes un citu ārstu viedoklis par to, vai pacienta veselības aprūpe bijusi atbilstoša.
Atbildot uz pēdējo jautājumu, norādām, ka Veselības inspekcijai ir tiesības fiziskajai vai juridiskajai personai piemērot administratīvo atbildību atbilstoši Ārstniecības likuma 84. pantam par veselības aprūpes pārkāpumiem, kas var ietvert pacientu tiesību pārkāpumus, tostarp Pacientu tiesību likuma 3. panta otrās un trešās daļas pārkāpumus.
Ārstniecības likuma 84. pants paredz, ka par medicīnisko atzinumu sniegšanas pārkāpumiem vai veselības aprūpes pārkāpumiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz simt naudas soda vienībām, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem vai bez tā, bet juridiskajai personai – no piecdesmit līdz piecsimt piecdesmit naudas soda vienībām jeb no 250 līdz 2750 eiro.
Plašāka informācija pieejama LV portāla publikācijā “Kas ir pacienta diskriminācija, un kā to pierādīt”.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!