Jūsu un izīrētāja attiecības regulē noslēgtais dzīvojamo telpu īres līgums, kurā būtu jāuzskaita visi īrnieka veicamie maksājumi. No citētā līguma punkta izriet, ka īrniekam (aprakstā acīmredzami kļūdaini minēts izīrētājs) ir pienākums segt dzīvojamā telpā patērēto elektrību un ūdeni un komunālos pakalpojumus, kuri gan nav detalizētāk uzskaitīti. 

Dzīvojamo telpu īres likumā termins “komunālie pakalpojumi” netiek lietots. Šī likuma 8. panta pirmās daļas 4. punktā noteikts, ka dzīvojamās telpas īres līgumā ir iekļaujami ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītie pakalpojumi, kurus saņem īrnieks. 

Nu jau spēku zaudējušā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.³ pantā likumdevējs bija iekļāvis izvērstāku uzskaitījumu pakalpojumiem, kas ir saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu. Pants noteica šo pakalpojumu iedalījumu divās grupās: 1) pamatpakalpojumi, kuri ir nesaraujami saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (apkure, aukstais ūdens, kanalizācija un sadzīves atkritumu izvešana); 2) papildpakalpojumi, par kuru sniegšanu izīrētājs un īrnieks vienojušies dzīvojamās telpas īres līgumā (karstais ūdens, gāze, elektrība, garāža, autostāvvieta u. c.). 

Iemaksas plānotajiem remontdarbiem un kopīpašuma apdrošināšana, visticamāk, nebūtu tieši attiecināma uz pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu. Kā redzams, šādas izmaksu kategorijas nebija iekļautas arī iepriekšējā dzīvojamo telpu īres likuma regulējumā, kas detalizētāk uzskaitīja ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītos pakalpojumus. Turklāt Dzīvokļa īpašuma likuma 13. panta 2.¹ daļā ir tieši norādīts, ka maksājumu veikšana mājas uzkrājumu fondā ir viens no dzīvokļa īpašnieka pienākumiem. Kā noteikts Civillikuma 1508. pantā, saudzīgākam (līguma) iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem un uz tā pamata priekšroka ir tam, kurš vismazāk saista parādnieku, – šajā gadījumā īrnieku. Viss minētais jums strīda gadījumā ar izīrētāju dod pamatu iebilst pret konkrēto izdevumu kategoriju iekļaušanu izīrētāja sagatavotajā rēķinā.