Saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Ja manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam. Nav nozīmes tam, kādā veidā mantojuma atstājējs ieguvis savu mantu īpašumā (saņēmis dāvinājumā, nopircis, mantojis utt.), neatņemamās daļas aprēķins tiek veikts no visas mantojuma atstājējam piederošās mantas. 

Atbilstoši Civillikuma 423. pantam neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. 

Pēc mantojuma atklāšanās neatņemamās daļas tiesīgajiem jāiesniedz pretenzija mantojuma lietā. Testamentārajam mantiniekam un neatņemamās daļas tiesīgajiem jāvienojas par neatņemamās daļas izdalīšanu. Ja vienošanās netiek panākta, pēc mantojuma lietas pabeigšanas neatņemamās daļas tiesīgie var vērsties tiesā un izprasīt savu neatņemamo daļu.