Civillikuma 181. panta trešā daļa paredz, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm (saskarsmes tiesība). Tās ir bērna tiesības uz saskarsmi, nevis pienākums, un bērnu nedrīkst piespiest nelabvēlīgai saskarsmei, ja viņš pats no tās atsakās.  

Savukārt Civillikuma 181. panta ceturtā daļa paredz, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem. Ņemot vērā, ka vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji) un pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, bērna vecākam ir jāzina bērna atrašanās vieta, tā komunikācija ar citām personām, un šāda saziņa būtu jāsaskaņo.  

Tātad no tiesību normas izriet, ka arī citām personām, kas nav bērna radinieki, bet ar kurām bērns ilgu laiku ir nodzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm, ir tiesības sazināties. Svarīgi, ka saskarsmes tiesības ierobežo nosacījums, ka personisko attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanai ir jāatbilst bērna interesēm.  

Tātad bērna saskarsme ar personām, kuras nav bērna vecāki vai radinieki, bet ar kurām bērnam ir izveidojušās ciešas ģimenes attiecības un ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, līdzīga saskarsme kā ar vecākiem ir iespējama, ja tas nav pretrunā bērna interesēm. Turklāt, kā izriet no tiesu prakses, bērna intereses tiek noteiktas katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā bērna personīgās vajadzības, vecumu, veselības stāvokli, garīgās un fiziskās attīstības līmeni un citus aspektus, kas jānosaka, tostarp uzklausot bērna viedokli.