Pirmkārt, ir jānošķir jēdzieni sodāmības dzēšana un sabiedrisko darbu aizstāšana ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.  

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 138. panta otrā daļa nosaka: ja Valsts probācijas dienesta amatpersona konstatē, ka ar sabiedrisko darbu notiesātais neņem vērā izteikto brīdinājumu un atkārtoti bez attaisnojuma pārkāpj soda izciešanas nosacījumus un kārtību, tā iesniedz tiesai iesniegumu par šā soda aizstāšanu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Sabiedriskā darba izpilde līdz lietas izskatīšanai tiesā tiek apturēta. 

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 646. panta pirmo daļu, ja persona, kura notiesāta ar sabiedrisko darbu vai kurai sabiedriskais darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, bez attaisnojoša iemesla to nepilda, tiesnesis sabiedrisko darbu aizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu saskaņā ar Krimināllikumā noteikto. 

Atbilstoši Krimināllikuma 40. panta piektajai daļai, ja persona, kura notiesāta ar sabiedrisko darbu, vai persona, kurai sabiedriskais darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, bez attaisnojoša iemesla to nepilda, tiesa pēc soda izpildes iestādes iesnieguma saņemšanas neizciesto sodu aizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, četras darba stundas rēķinot kā vienu īslaicīgas brīvības atņemšanas dienu, taču ne ilgāk par trim mēnešiem. 

Krimināllikuma 63. panta trešā daļa noteic, ka par nesodītām atzīstamas: 

• personas, kas atbrīvotas no soda ar tiesas spriedumu vai attaisnotas; 
• personas, kurām iestājies likumā paredzētais notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilgums; 
• nosacīti notiesātas personas – gadu pēc pārbaudes laika beigām, bet papildsoda piemērošanas gadījumā – gadu pēc papildsoda izciešanas laika beigām. Ja nosacīti notiesātajai personai tiek izpildīts piespriestais sods, sodāmības dzēšanas termiņu aprēķina, ņemot vērā faktiski izciesto sodu; 
• pēc viena gada – personas, kas izcietušas īslaicīgu brīvības atņemšanu, sabiedrisko darbu vai naudas sodu; 
• pēc diviem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ne ilgāku par trim gadiem, vai probācijas uzraudzību; 
• pēc pieciem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem; 
• pēc astoņiem gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem; 
• pēc desmit gadiem – personas, kas izcietušas brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par desmit gadiem. 

Savukārt Krimināllikuma 63. panta ceturtā daļa noteic, ka sodāmības dzēšanas termiņu skaita no dienas, kad persona pilnībā izcietusi pamatsodu un papildsodu. Papildsoda – mantas konfiskācija – izpilde neietekmē sodāmības dzēšanas termiņa skaitīšanu. 

Notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilguma termiņi ir norādīti Krimināllikuma 62. panta pirmajā daļā.  

Krimināllikuma 62. panta pirmā daļa noteic, ka noilgums tiek pārtraukts, ja notiesātais izvairās no soda izciešanas vai līdz noilguma termiņa izbeigšanās brīdim izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, par kuru tiesa piespriedusi brīvības atņemšanu uz laiku, ne mazāku par vienu gadu. Ja izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums, tad noilgumu sāk skaitīt no tā izdarīšanas brīža, bet, ja notiesātais izvairījies no soda izciešanas, – no tā brīža, kad viņš ierodas izciest sodu, vai no tā brīža, kad notiesātais, kas ir slēpies, tiek aizturēts. Tomēr notiesājošais spriedums nav izpildāms, ja no tā spēkā stāšanās laika pagājuši piecpadsmit gadi un noilgumu nav pārtraucis jauns noziedzīgs nodarījums. Jautājumu par to, vai notiesātais ir izvairījies no soda izciešanas, izlemj tiesa.