Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 30. oktobra rekomendācijā Nr. (97) 20 “Par naidu runu” definēts, ka “naida runa” pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kas balstītas uz neiecietību, iekļaujot neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem.

Atsevišķos tiesību avotos ir norādīts uz nepieciešamību nošķirt jēdzienu “naida runa” un “naida noziegums”. Minētais pamatots ar atziņu, ka personas runa un citas izteiksmes brīvības izpausmes pašas par sevi neveido noziedzīgu nodarījumu, tādēļ Krimināllikums ir attiecināms tikai uz tiem gadījumiem, kad personas izteikumos konstatējama naida kurināšana. Savukārt naida noziegumu gadījumos tiek konstatēta krimināli sodāma darbība (piemēram, zādzība, miesas bojājumu nodarīšana, slepkavība utt.), kā arī naida motīvs personas darbībās.

Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punkts paredz, ka par atbildību pastiprinošiem apstākļiem var atzīt, ja noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu vai sociālā naida dēļ.

Savukārt 78. pants paredz atbildību par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu.

Tādējādi jūsu gadījumā jāsaprot, vai konstatētais ir personu privāta diskusija (par antisemītiskām tēmām) vai publiski izteikumi, paziņojumi vai aicinājumi, kas vērsti uz nacionālā naida kurināšanu.

Ja konstatētajā saskatāt naida runu un publiskus aicinājumus vai izteikumus, kas rada nacionālā naida kurināšanas draudus, jums ir tiesības ziņot Valsts drošības dienestam.