Atbilstoši Civilprocesa likuma 22.nodaļas noteikumiem tiesas spriedumu taisa un pasludina pēc lietas izskatīšanas, un tam jābūt likumīgam un pamatotam. Tas nozīmē, ka, taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām. Tāpat Civilprocesa likums arī paredz sprieduma formu un saturu. Tādējādi  spriedumu sastāda rakstveidā, un tas sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Katrai daļai ir noteikts informācijas apjoms, ko tajā iekļauj un atspoguļo, līdz ar to, teiksim, rezolutīvajā daļā vairs nav sagaidāma izvērsta tiesas argumentācija attiecībā uz nospriesto.

Tātad saskaņā ar Civilprocesa likumu sprieduma ievaddaļā norāda, ka spriedums taisīts Latvijas Republikas vārdā, kā arī sprieduma taisīšanas laiku, tās tiesas nosaukumu, kas taisījusi spriedumu, tiesas sastāvu un sēdes sekretāru, lietas dalībniekus un strīda priekšmetu.

Aprakstošajā daļā norāda prasītāja prasījumus, atbildētāja pretprasību, iebildumus, kā arī lietas dalībnieku sniegto paskaidrojumu būtību. Savukārt motīvu daļā uzskaita lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Šajā daļā norāda arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies, un konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, kā arī tiesas secinājumus par prasības pamatotību vai nepamatotību (ja atbildētājs pilnībā atzinis prasību, sprieduma motīvu daļā iekļauj tikai norādi uz normatīvajiem aktiem, pēc kuriem tiesa vadījusies).

Visbeidzot seko sprieduma rezolutīvā daļa, kas ietver tiesas nolēmumu par prasības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai par tās pilnīgu vai daļēju noraidīšanu un sprieduma būtību. Turklāt šajā daļā iekļauj arī ziņas par to, kam un kādā apmērā jāmaksā tiesāšanās izdevumi, kāds ir sprieduma labprātīgas izpildes termiņš, ja tiesa tādu noteikusi, sprieduma pārsūdzēšanas termiņš un kārtība, kā arī pilns sprieduma sastādīšanas datums.

No minētā izriet, ka jautājumā piesauktā sprieduma konstatējošā daļa visticamāk ir motīvu (vai arī aprakstošā) daļa, bet nospriedošā – rezolutīvā daļa. Taču pēc būtības tas neko neizšķir attiecībā uz minēto faktu, ka "aizdevuma līgums nav apstrīdēts likumā noteiktajā kārtībā (ceļot prasību)," ja tas patiesi nav darīts. Proti, spriedumā vienkārši ir fiksēts konstatētais fakts, ka attiecīgais aizdevuma līgums, saistībā ar kuru visticamāk arī celta prasība tiesā, iepriekš nav ticis apstrīdēts. Lai gan praksē ne vienmēr tas, protams, nozīmē abu pušu pilnīgu saskaņu un apmierinātību ar noslēgtā līguma noteikumiem, juridiski tas tiek vērtēts citādi – katrs līgums ir saskanīgs pušu gribas izpaudums jeb vienošanās. Tātad tiek uzskatīts, ka tiesiskā darījuma dalībnieki ir vienojušies par attiecīgajiem līguma noteikumiem, kurus apņemas pildīt un ievērot.

Turklāt Latvijā pastāv līgumu brīvības princips, kam ir vairākas izpausmes, to skaitā personu tiesības jeb brīvība izvēlēties slēgt vai neslēgt kādu līgumu, kā arī līgumpartnera izvēles brīvība. Tātad katrs pats var lemt, ar ko un par ko slēgt līgumu. Attiecīgi, ja līgums ir noslēgts un nav ticis apstrīdēts, tiek uzskatīts, ka tā ir pušu labprātīga un brīvprātīga vienošanās, ko visi apņemas ievērot. Tādēļ arī, ja strīds saistībā ar noslēgto līgumu ir nonācis tiesā, tur vienkārši spriedumā ir konstatēts fakts, ka līgums nav ticis apstrīdēts, līdz ar to neviena no pusēm iepriekš nav izteikusi iebildumus par kādiem tā sauktajiem gribas defektiem vai citiem apstākļiem, kam var būt izšķiroša nozīme konkrētā darījuma tiesiskuma novērtējumā.

Savukārt, kas attiecas uz distances līgumu pieejamību (tai skaitā internetā noslēdzot tā sauktā ātrā aizdevuma līgumu), Patērētāju tiesību aizsardzības centrā paskaidroja: atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta otrajai daļai kreditēšanas līgums sastādāms rakstveidā (papīra formātā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju), un katrai līgumslēdzējai pusei izsniedzams viens šā līguma eksemplārs. No centra sniegtā skaidrojuma izriet, ka par pastāvīgā informācijas nesējā sniegtu informāciju ir uzskatāma, piemēram, tāda informācija, kas ir saglabāta drukātā veidā uz papīra, ierakstīta CD, DVD matricā, zibatmiņā, kas tiek saglabāta datora cietajā diskā vai tiek nosūtīta uz un ir pieejama elektroniskā pasta pastkastītē, kas tiek saglabāta (tai skaitā lejupielādes veidā) un atbilstošu laika posmu nemainīgā veidā ir pieejama specializētā interneta vietnē.

Jebkurā gadījumā neatkarīgi no visām šīm uzskaitītajām iespējām normatīvie akti noteic, ka noslēgtajam distances līgumam ir jābūt pieejamam patērētājam. Risinājumi, kā jau minēts, praksē ir dažādi, tostarp līgums var tikt nosūtīts uz e-pastu vai būt apskatāms un izdrukājams no aizdevēja interneta vietnes. Tomēr, kā uzsvēra Patērētāju tiesību aizsardzības centrā: „Šeit vērā jāņem, ka var būt situācijas, kad patērētājam tiek piedāvāts lejupielādēt un/vai izdrukāt līgumu ierobežotu laiku, piemēram, brīdī, kad tiek noslēgts distances līgums. Ja patērētājs šo iespēju neizmanto, tad vēlāk šo līgumu patērētājs var iegūt, tikai vienojoties ar pakalpojuma sniedzēju.”

Tātad, arī noslēdzot līgumu ar interneta starpniecību, patērētājam ir tiesības pakalpojuma sniedzējam prasīt un no tā saņemt distances līguma izdruku, bet, kā to praktiski īstenot, lielā mērā ir atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem un pakalpojuma sniedzēja piedāvātā.  Ja nepieciešams (teiksim, pakalpojuma sniedzējs nenodrošina pieeju noslēgtajam distances līgumam), šādās reizēs pēc padoma vai konsultācijas var vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Daudz apjomīgāks un sarežģītāk izskaidrojams ir jautājums par līgumsoda samērīgumu. Nesen Augstākā tiesa ir publicējusi ļoti biezu – vairāk nekā 70 lappuses – apkopojumu par tiesu praksi līgumsodu piemērošanā (skat. šeit). Tajā detalizēti ir pētīts šis tiesību institūts, tai skaitā atsevišķa nodaļa veltīta arī jautājumam par līgumsodu samērīgumu. Tajā paustais īsumā ir rezumēts arī apkopojuma kopsavilkuma tēzēs, uzsverot: tiesai, vērtējot līgumsoda samērīgumu, ir jāievēro ekvivalences principa īstenošana, lai izslēgtu pārmērīgu iedzīvošanos uz cita tiesisko attiecību dalībnieka neveiksmju vai neizdarības rēķina. Par kritērijiem, pēc kuriem izvērtējama ekvivalence, var kalpot:

a) samērs, kādā līgumsods ir ar saistības pārkāpuma mantiskajām sekām, tostarp radītajiem zaudējumiem,

b) naudas maksājumos jau noteiktie likumiskie procenti par sveša kapitāla lietošanu kā iespējamo zaudējumu kompensācija,

c) nozaru rentabilitāte, tas ir, cik lielu peļņu nes ieguldītie līdzekļi katrā konkrētā nozarē.

Tātad, ja par līgumsodu tēmu ir padziļināta interese, var ieskatīties jau minētajā tiesu prakses apkopojumā, taču, runājot ļoti vienkāršoti, jāapzinās, ka līgumsods ir kādas vienošanās nepildīšanas sekas un arī līgumsoda noteikumi kā līguma sastāvdaļa ir līdzēju saskaņots gribas izpaudums. Tātad, slēdzot līgumu, puses jau zina, kādas būs šīs sekas situācijā, kad netiks ievērota un pildīta savstarpējā vienošanās, un ar tām rēķinās. 

Līdz ar to, ja strīds jau nonāk tiesā, vairs nav tik vienkārši atkāpties no vienošanās un pateikt, ka, piemēram, atbildētāja ienākumi nav tik lieli, lai maksātu tik nesamērīgu līgumsodu (protams, citādi tas ir attiecībā uz netaisnīgu līgumsodu, un praksē ir daudz tādu gadījumu, bet tas jau ir atsevišķs temats). Tādēļ, izvērtējot jautājumu par līgumsoda samērīgumu, noteicošais faktors nav parādnieka maksātspēja, bet gan ar pašu darījumu saistīti noteikumi un apstākļi (piemēram, attiecībā tieši uz patērētājiem pastāv īpašas atrunas par līgumsodu u.tml.), kā arī citi faktori. Piemēram, ja cilvēks ir ļoti turīgs, kaut miljonārs, tas nenozīmē, ka no viņa drīkst prasīt netaisnīgu un nesamērīgu līgumsodu, neraugoties uz faktu, ka viņš to varētu atļauties samaksāt. Tāpat arī no mazāk pārtikuša parādnieka drīkst prasīt pamatotu līgumsodu – arī tad, ja tas šķiet nesamērīgs pret viņa ienākumiem.