Latvijas Zvērinātu notāru padome jau iepriekš ir skaidrojusi, ka dāvinājuma līgums ir cieši saistīts ar izmaiņām dāvinātāja mantas stāvoklī, līdz ar to ietekmē arī mantojuma tiesības un mantinieku iespējas saņemt mantojumu. Šī iemesla dēļ Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas. 

Kaut arī cilvēki sadzīviskās sarunās bieži runā par dāvinājuma līgumu apstrīdēšanu, ir svarīgi saprast – nepastāvot kādiem citiem objektīviem darījuma apstrīdēšanas pamatiem, dāvinājuma līgumu nevar apstrīdēt tādā nozīmē, ka varētu prasīt tā atzīšanu par spēkā neesošu tikai tāpēc, ka nav ievērotas kāda lejupējā vai citas personas intereses un tiesības saņemt daļu no uzdāvinātās mantas.  

Tiesības prasīt un saņemt neatņemamo daļu ietekmē vienīgi tas, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis (nevar saņemt) pat savu neatņemamo daļu.