Civillikuma 89. pants paredz: katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet par abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās (uz pusēm).

Ja laulātais nav piedalījies nekustamā īpašuma ieguvē un turpmākajā uzturēšanā (ne ar naudas līdzekļiem, ne cita veida palīdzību), tad, piemēram, šķiršanās gadījumā, rodoties strīdam par konkrēto īpašumu, otram laulātajam būs pienākums pierādīt, ka viss nekustamais īpašums ir viņa manta (ja nepastāv līgumiskas laulāto mantiskās attiecības).

Savukārt, ja ir bijusi laulātā līdzdalība, tad tas automātiski nenozīmē, ka nekustamais īpašums ir dalāms uz pusēm.

Proti, manta vienlīdzīgās daļās tiek dalīta tad, ja katra laulātā ieguldījums nav precīzi nosakāms, bet, ja ieguldījuma apmērs ir zināms, tad kopīgā manta tiks sadalīta, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kā arī laulāto iesniegtos pierādījumus par šiem apstākļiem.

Laulības laikā var noslēgt laulības līgumu, kurā var vienoties par mantas sadali, tostarp atrunāt jautājumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma hipotekāro līgumu (laulības līgumi tiek slēgti pie zvērināta notāra). Tā kā nekustamais īpašums ir ieķīlāts par labu kredītiestādei, visām darbībām ar nekustamo īpašumu, t.sk. īpašnieka maiņai, būs nepieciešama kredītiestādes piekrišana. Līdz ar to sākumā šos jautājumus, kas saistās ar hipotekāro kredītu, aicinātu pārrunāt ar savu kredītiestādi.

Ja laulības šķiršanas laikā (vai laulības līgumā) vienosieties, ka nekustamais īpašums paliek jūsu īpašumā, tad pēc laulības šķiršanas otrs laulātais nevarēs pretendēt uz pusi no nekustamā īpašuma, tādēļ būtiski ir precīzi vienoties par laulības laikā iegūtās mantas sadali pirms laulības šķiršanas.

Par atsevišķo aizgādību piemērojami Civillikuma noteikumi, un saskaņā ar Civillikuma 178. panta ceturto daļu vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek noteikta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Atsevišķa aizgādība nav vecāka aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu, kā to paredz normatīvie akti. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt svarīgus lēmumus, kas būtiski var ietekmēt bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Atsevišķu aizgādību bērnam var noteikt, abiem vecākiem vēršoties pie zvērināta notāra un noslēdzot attiecīgu vienošanos notariāla akta formā. Ja vecāki nevar vienoties, tad vecākam ir jāsniedz tiesā prasības pieteikums par atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Tiesai, taisot spriedumu par aizgādības tiesībām, jāņem vērā bērna intereses un jānoskaidro bērna viedoklis, ja bērns to spēj formulēt. Atsevišķa aizgādība pār bērnu nav nosakāma, ja tas nenodrošina bērna intereses un nepamatoti ierobežo viena vecāka tiesības.