Atbilstoši Dzīvojamo telpu īres likuma (turpmāk – likums) 3. pantam dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu. Saskaņā ar likuma 6. pantu dzīvojamās telpas vienīgais lietošanas pamats īrniekam ir rakstveidā noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, bet apakšīrniekam – rakstveidā noslēgts dzīvojamās telpas apakšīres līgums. Dzīvojamās telpas īres līgumu rakstveidā slēdz izīrētājs un īrnieks.

Atbilstoši likuma 10. pantam dzīvojamās telpas īres maksu nosaka, izīrētājam un īrniekam rakstveidā vienojoties.

Izīrētājam un īrniekam rakstveidā vienojoties, īres maksā var iekļaut arī ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītus maksājumus. Dzīvojamās telpas īres līguma darbības laikā īres maksu var grozīt tad, ja šajā līgumā ir paredzēti īres maksas grozīšanas nosacījumi un kārtība.

Saskaņā ar likuma 11. pantu ar dzīvojamās telpas lietošanu saistīto maksājumu veikšanas kārtību nosaka dzīvojamās telpas īres līgumā.

Atbilstoši likuma 15. pantam izīrētājs nedrīkst liegt īrniekam viņa īrēto dzīvojamo telpu deklarēt kā savu dzīvesvietu. Šis noteikums attiecas arī uz tām personām, kuras īrnieka īrētajā dzīvojamā telpā iemitinātas, ievērojot šā likuma 14. panta noteikumus.

Ja nekustamā īpašuma īpašnieks vēlas nodot lietošanā savu dzīvokli radiniekam, neprasot par to atlīdzību, bet ar nosacījumu, piemēram, par komunālo maksājumu nokārtošanu, šādā gadījumā nav nepieciešams slēgt īres līgumu. Faktiski darījums ir dzīvojamās platības patapinājums, un tad ir jānoslēdz patapinājuma līgums (CL 1947.–1967. pants). Patapinājuma līgumam ir jābūt arī šajā situācijā, lai abu personu tiesiskās attiecības būtu sakārtotas.