Zemesgrāmatu likuma 43. pants noteic, ka nostiprinājumus zemesgrāmatas nodalījumā izteic ierakstos (pantos) un atzīmēs. No Zemesgrāmatu likuma 44. panta izriet, ka ierakstu veidā uz nekustamo īpašumu nostiprina tiesības, savukārt atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus.

Kā atzīts tiesu praksē, šādām atzīmēm ir tikai pagaidu raksturs un tās vai nu pārvēršas par ierakstiem, vai arī izzūd, par ierakstiem nepārvēršoties. Jāņem vērā, ka, pirmkārt, atzīmei nav liettiesisks raksturs un tā nenodibina servitūta tiesību. Otrkārt, pirms nav nodibināta servitūta tiesība likumā noteiktajā kārtībā, tās izlietošana, respektīvi, pārvietošanās pa strīdus ceļu, nav pieļaujama. Treškārt, servitūta pamatojums ir vajadzība nodrošināt ar labumu valdošo īpašumu kopumā (Civillikuma 1135. un 1146. pants). Ceturtkārt, servitūta tiesība ir atzīstama par spēkā esošu, ja ir nodibināti visi servitūtam nepieciešamie noteikumi, proti, pastāv valdošais un kalpojošais īpašums (Civillikuma 1141. pants); servitūtam jādod labums tā izlietotājam (Civillikuma 1135. pants), nevis tikai ērtības; servitūta tiesība ir spēkā pēc tās ierakstīšanas zemesgrāmatā (Civillikuma 1235. pants), norādot īpašumu, kuram par labu servitūts nodibināts (Civillikuma 1130. pants), un nosakot precīzu servitūta apmēru (Civillikuma 1132. pants un Zemesgrāmatu likuma 47. panta pirmās daļas 2. punkts).

Līdz ar to secināms, ka konkrētajā gadījumā servitūta tiesība nav nodibināta. Atbilstoši Civillikuma 1231. pantam šādu lietu tiesību (servitūtu) ir iespējams nodibināt un ierakstīt zemesgrāmatā vienošanās ceļā vai ar tiesas spriedumu, ja šādu vienošanos panākt nav iespējams.