Mājdzīvnieks, kaut arī ir dzīvs, Civillikuma izpratnē ir manta, kas nozīmē, ka mājdzīvnieku, tāpat kā, piemēram, dzīvnieku ganāmpulku, ir iespējams mantot. Tomēr jāapzinās, ka mājdzīvnieks kā dzīva būtne prasa rūpes un izdevumus. Tas nozīmē, ka mājdzīvnieka saimniekam ieteicams jau laicīgi apdomāt, kas notiktu ar mājdzīvnieku pēc viņa nāves, t. sk. parūpēties, lai dzīvnieks nonāk pie personas, kura var uzņemties rūpes (piemēram, ir piemēroti dzīves apstākļi, līdzekļi dzīvnieka uzturēšanai, nav alerģijas utt.).

Tā kā mantojamās mantas sarakstu un novērtējumu mantojuma lietā notāram iesniedz mantinieki, notārs, pie kura uzsākta mantojuma lieta, pēc paša iniciatīvas neveic mantojamās mantas meklēšanu un nepārbauda visus reģistrus. Līdz ar to ir svarīgi, lai mantinieki būtu informēti par mājdzīvnieku. Īpašuma tiesības dzīvnieka īpašnieka nāves gadījumā LDC reģistrā var mainīt, ja ir mantojuma apliecība.

Lai nodrošinātos, ka mājdzīvnieks mantošanas procesā netiek aizmirsts, ir iespējams, piemēram, sastādīt testamentu (skatīt Civillikuma trešo nodaļu), kurā norādīta persona, kurai mantojuma atstājējs kopā ar citu mantu uztic arī rūpes par mājdzīvnieku. Vienlaikus jānorāda, ka testaments ir vienpusējs gribas rīkojums, kas nozīmē, ka potenciālais mantinieks no mantojuma var arī atteikties. Tādējādi var apsvērt iespēju ar izraudzīto mantinieku noslēgt mantojuma līgumu (skatīt Civillikuma ceturto nodaļu), kas ir divupusējs darījums un mantiniekam uzliek pienākumu to pieņemt.