Šāda situācija var izveidoties, piemēram, ja persona nav veikusi savas dzīvesvietas ārvalstī paziņošanas pienākumu, lai būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti, šai gadījumā – tiesu.

Ikvienas personas, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, pienākums ir deklarēt savu dzīvesvietu, kā to nosaka Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. pants. Šajā pantā cita starpā ir teikts: “Ja personas dzīvesvieta ir ārvalstī, dzīvesvietas deklarēšanas pienākums ir izpildīts, ja dzīvesvietas deklarētājs sniedzis ziņas par dzīvesvietu Iedzīvotāju reģistra likumā noteiktajā kārtībā.” Pirms diviem gadiem spēkā esošā Iedzīvotāju reģistra likuma 15. panta redakcija noteica – ja persona, kurai ir Latvijas valstiskā piederība, uzturas ārpus Latvijas ilgāk par sešiem mēnešiem, tās pienākums ir paziņot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) savas dzīvesvietas adresi ārvalstīs.

Ja pret personu ir celta prasība tiesā, piemēram, par uzturlīdzekļu piedziņu, ir svarīgi zināt, ko nosaka Civilprocesa likuma 56. panta piektā daļa, – tiesas dokumentus fiziskajai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses, bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese, – pēc papildu adreses, ja vien fiziskā persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu. Fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītajā papildu adresē vai šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu.

Paziņošanas likums noteic dokumenta saņemšanas prezumpciju, ka dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Šo prezumpciju adresāts var atspēkot, norādot objektīvus iemeslus, kas bijuši par šķērsli dokumenta saņemšanai (piemēram, izziņa no policijas, ka persona ir ziņojusi par pastkastītes uzlaušanu). Tomēr jāņem vērā, ka dokumenta paziņošanā spēkā ir adresāta līdzdarbības princips. Tas nozīmē, ka pašam adresātam ir pienākums līdzdarboties dokumentu apritē, piemēram, nodrošinot faktisku sasniedzamību norādītajā adresē, rūpējoties par savas pasta kastītes kārtību, rūpējoties par dokumentu saņemošo personālu. Līdzdarbības pienākuma neizpildīšanas gadījumā adresāts, iespējams, var izvairīties no dokumentu faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no dokumentu saņemšanas tiesiskā nozīmē (Paziņošanas likuma 8. panta trešā daļa un 3. panta piektā daļa).

Tātad, ja tiesa ir izsūtījusi dokumentus Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ir uzskatāms, ka par tiesas sēdi atbildētājam ir paziņots, jo personai ir pienākums būt sasniedzamai. Ja atbildētājs nav sniedzis paskaidrojumus par prasību un nav ieradies pēc tiesas aicinājuma, nepaziņojot ierašanās iemeslu, pirmās instances tiesa taisa aizmugurisku spriedumu, ja netiek konstatēti Civilprocesa 208.¹ panta trešajā daļā noteiktie ierobežojumi.

Pēc tam, kad stājas spēkā tiesas spriedums un tas ir nodots piespiedu izpildei, Civilprocesa likuma 555. pants paredz, ka arī zvērinātam tiesu izpildītājam, stājoties pie nolēmuma izpildes, ir pienākums nosūtīt vai izsniegt parādniekam paziņojumu par pienākumu izpildīt nolēmumu. Minētais dokuments tiek izsniegts parādniekam personiski pret parakstu vai nosūtīts ierakstītā pasta sūtījumā uz parādnieka pēdējo zināmo dzīvesvietas adresi. Ja parādnieka dzīvesvieta nav zināma, paziņojums par pienākumu izpildīt nolēmumu tiek publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Jautājumā neesat norādījis, kādā apmērā esat veicis uzturlīdzekļu maksājumus. Domājot par tālāko rīcību, tam ir nozīme, jo pienākums maksāt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā (25% vai 30% no Latvijā noteiktās minimālās algas, kas 2018. gadā attiecīgi ir 107,50 eiro vai 129 eiro mēnesī katram bērnam atkarībā no viņa vecuma), neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu, izriet no likuma (Civillikuma 179. panta piektā daļa) – tas ir absolūts un nav apstrīdams.

Piemēram, ja esat veicis uzturlīdzekļu maksājumus vismaz minimālajā apmērā un ne centu mazāk, tad atbilstoši Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 17. panta pirmās daļas 4. punktā noteiktajam iesniedzējai (kas šajā gadījumā ir bērna māte) bija pienākums par to informēt fonda administrāciju.

Sniedzot atbildi uz līdzīgu jautājumu e-konsultācijā “Ja uzturlīdzekļu maksājumi saņemti gan no vecāka, gan UGF”, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija norādīja, ka gadījumā, ja no vecāka saņemti uzturlīdzekļi mazākā apmērā par Ministru kabineta noteikto minimālo apmēru, iesniedzējam šāda informēšanas pienākuma nav, un fonda administrācijai līdz ar to arī nav tiesiska pamata iesniedzējam pieprasīt atmaksāt no Uzturlīdzekļu garantiju fonda saņemtos līdzekļus.

Ministru kabineta noteiktais apmērs ir minimālais, ko katram vecākam ir pienākums nodrošināt, līdz ar to parādnieka veiktie uzturlīdzekļu maksājumi bērna mātei šajā gadījumā var tikt uzskatīti par papildu uzturlīdzekļu maksājumiem, jo vecākam nav liegts veikt lielāku uzturlīdzekļu maksājumu, nekā ir valstī noteiktais minimums.

Tā kā situācijas aprakstā ir daudz neskaidru jautājumu, aicinām šajā situācijā konsultēties ar ģimenes tiesībās kompetentu advokātu.