Vecāku pienākums uzturēt bērnu neizbeidzas ar dienu, kad bērns sasniedz pilngadību. Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts: vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Kā noteikt, ka bērns spēj sevi uzturēt? Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 ir norādījis, ka Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.

Tātad, pieņemot, ka kvalitatīvas studijas aizņem daudz laika, tikko patstāvīgas dzīves gaitas uzsākušais jaunietis vēl nevar pilnvērtīgi strādāt un nopelnīt pietiekami, līdz ar to viņam ir tiesības rēķināties ar vecāku atbalstu, tai skaitā finansiālu.

Tomēr situācijas ir dažādas un arī šajā gadījumā svarīgi ir panākt vienošanos. Ideālā situācijā vecākiem ar bērnu ir jāizrunā šis jautājums, jāizrēķina, cik lieli līdzekļi no abiem vecākiem ir nepieciešami, lai segtu bērna studijas un ikdienas tēriņus, ņemot vērā arī to, ka bērns strādā un vismaz daļēji spēj sevi uzturēt.

Ja vienoties nav iespējams, tad strīds jāizšķir tiesā. Tādā gadījumā bērnam, kurš ir sasniedzis 18 gadu vecumu, kā pilngadīgai un rīcībspējīgai personai savas tiesības likuma priekšā jau ir jāaizstāv pašam. Bērna mātei vairs nav likumiskas tiesības pieprasīt uzturlīdzekļus.