Ierobežojoši pasākumi jeb sankcijas ir Eiropas Savienības (ES) kopējās ārpolitikas un drošības politikas instruments, un sankciju mērķis ir panākt izmaiņas politikā vai saraksta iekļauto rīcībā.

Sankcijas var piemērot:

• trešo valstu valdībām saistībā ar to politiku;
• vienībām (uzņēmumiem), kas nodrošina iespējas īstenot šādu politiku;
• grupējumiem vai organizācijām, piemēram, teroristu grupējumiem;
• personām, kuras atbalsta konkrētu politiku, un personām, kuras iesaistītas teroristu darbībās utt.

Sankciju veidi var būt dažādi, piemēram, pret konkrētu politiku vērstas sankcijas, diplomātiskas sankcijas.

“Šaurāka nozīmes” sankcijām ir vajadzīgs konkrēts juridiskais pamats ES līgumos, un tajās ietilpst:

• ieroču embargo;
• ieceļošanas ierobežojums sarakstā iekļautajām personas (ceļošanas aizliegums): attiecīgās personas nevar ieceļot ES vai izceļot ārpus savas valstpiederības dalībvalsts, ja šīs personas ir ES pilsoņi;
• sarakstā iekļautām personām vai vienībām piederošu līdzekļu iesaldēšana: visi to Eiropas Savienībā esošie līdzekļi tiek iesaldēti, un ES personas un vienības nedrīkst sniegt nekādus līdzekļus sarakstā iekļautajiem;
• ekonomiskās sankcijas jeb ierobežojumi attiecībā uz konkrētam saimnieciskās darbības nozarēm, tostarp importa vai eksporta aizliegumi konkrētām precēm, investīciju aizliegumi, konkrētu pakalpojumu sniegšanas aizliegumi u. c.

Tas nozīmē, ka atkarībā no sankciju veida un iemesliem to piemērošanai sankcijām var tikt pakļauti arī ES vai Eiropas Ekonomikas zonas pilsoņi.

Piemēram, Eiropas Parlaments 19. maijā pieņēma rezolūciju, kurā noteikts, ka sankcijas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir jāaatiecina arī uz Eiropas pilsoņiem un politiķiem, kuri darbojas Krievijas uzņēmumu valdēs, arī bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu.

Plašāk par ES sankcijām varat uzzināt šeit.

Par ES sankciju izpildi varat uzzināt šeit.