Civillikuma 693. pantā ir noteikti mantojuma pieņemšanas termiņi.

Ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltajam mantiniekam tas jāievēro.

Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātajam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam.

Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskajā valdījumā (692. p. 2. d.), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Bet, ja mantot aicinātais, kura faktiskajā valdījumā mantojums neatrodas, palaiž garām noteikto termiņu, noteikti neizsakot savu gribu, tad atzīstams, ka viņš mantojumu atraidījis.

Ministru kabineta Noteikumu par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu 78. punkts paredz: ja mantinieks mantošanas iesniegumā norādījis, ka pieņēmis mantojumu faktiskā valdījumā, zvērināts notārs mantošanas iesniegumu pieņem arī pēc Civillikuma 693. pantā noteiktā likumiskā termiņa beigām.

Ja mantinieki ir uzaicināti, bet nav ieradušies izteikt savu gribu un beidzies izsludinātais vai likumā noteiktais termiņš mantojuma pieņemšanai, zvērināts notārs izsniedz mantojuma apliecību mantiniekiem, kas pieteikušies mantojumam un iesnieguši mantojuma iesniegumu.

Tālāk strīdi starp mantiniekiem jārisina vispārējā kārtībā, ceļot tiesā mantojuma prasību. Jāatceras, ka šāda prasība noilgst piecu gadu laikā. Tātad, ja kāds no mantiniekiem kārtojis mantojuma lietu savlaicīgi, bijis notāra uzaicinājums citiem mantiniekiem pieteikties uz mantojumu noteiktā termiņā un šis termiņš nokavēts, kā arī citam mantiniekam izdota mantojuma apliecība, jāceļ tiesā mantojuma prasība.

Mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma, skaitot no dienas, kad radusies tiesība šo prasību celt (Civillikuma 1896. pants).