No jautājuma saprotu, ka ar “aizdevu cilvēkam naudu, tad summa pieauga” un “katru reizi solīja” ir noprotams, ka naudu aizdevāt vairākas reizes, tāpēc kopējā neatmaksātā aizdevuma summa ir kļuvusi arvien lielāka. Rekomendēju pārstāt aizdot naudu, jo no nākamā aizdevuma izsniegšanas vai neizsniegšanas nekādā veidā nav atkarīgs tas, vai persona taisās atdot jau esošu parādu. Visbiežāk personas, kuras tā vietā, lai sāktu atdot vismaz mazu daļu no parāda, lūdz izsniegt nākamo aizdevumu, aizņemas arī no citiem un ir parādā daudziem. Arī minētais apstāklis, ka “bija iemesli, kāpēc parāds netika atdots”, ir visai tipisks šādām situācijām – visbiežāk piesauktie iemesli ir meli.

Ja persona naudu ir aizņēmusies ar domu to neatdot, tad iespējams konstatēt Krimināllikuma 177. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Par to var vērsties policijā, bet noziedzīga nodarījuma sastāvs parasti tiek konstatēts tikai tādās lietās, kurās ir nepārprotami redzams, ka nauda no jums ir izkrāpta ar mērķi to neatdot, nevis netiek pildītas līgumiskās saistības. Jāņem vērā: praksē ir arī gadījumi, ka aizdevēju apzināti maldina, ka parādnieks “ieņem labu amatu”, lai saņemtu aizdevumu, bet faktiski nekādu ienākumu vai mantas, uz kuru vērst parāda piedziņu, parādniekam nav.

No civiltiesību viedokļa aizdevuma līgums ir spēkā, ja nauda tika nodota parādniekam. Ja naudu neatdod, tad vienīgā iespēja atgūt parādu ir vēršanās tiesā ar prasības pieteikumu par naudas piedziņu. Lai būtu pamatots prasījums par aizdevuma piedziņu, ir jāpierāda, ka:

• aizdevuma līgums ir ticis noslēgts;
• nauda ir tikusi izsniegta aizņēmējam;
• ir iestājies aizdevuma atmaksas termiņš.

Ar aizdevuma līguma noslēgšanu, pierādot pārējos apstākļus, nevajadzētu rasties problēmām, jo aizdevuma līgums nav tāds līgums, kuru ar likumu ir uzlikts pienākums noslēgt tikai rakstveidā. Aizdevuma līgums tiek noslēgts ar aizdevuma izsniegšanas un pieņemšanas brīdi.

Ja aizdevāt skaidru naudu, tad būs sarežģīti pierādīt, ka nauda tika aizdota. Civillikuma 1838. panta pirmajā daļā noteikts, ka “samaksa izdarīta jāpierāda tam, kas to apgalvo”. Analoģisks pierādīšanas pienākums ir ietverts arī Civilprocesa likuma 93. pantā, kas uzliek par pienākumu prasītājam pierādīt, ka prasījums ir pamatots. Civillikuma 1838. panta otrajā daļā noteikts, ka samaksu var pierādīt ar visiem pierādījuma līdzekļiem, sevišķi ar rakstisku apliecinājumu. Pierādīšanas līdzekļi iepriekš minētā panta izpratnē ietver arī liecinieku liecības un jebkādus citus pierādījumus, kas apliecina, ka parāds eksistē, tajā skaitā pienācīgā kārtībā noformētas elektroniskās sarakstes.

Aizdevuma atmaksas termiņš var būt noteikts jau aizdevuma izsniegšanas brīdī. Ja aizdevuma atmaksas termiņš ir iestājies, parādniekam ir līgumisks pienākums atdot parādu. Beztermiņa aizdevuma līguma gadījumā atmaksas termiņš aprēķināms atbilstoši Civillikuma 1945. panta noteikumiem: aizdevums jāatdod vai nu uzreiz pēc pieprasījuma atdot aizdevumu (aizdevuma līguma uzteikuma), vai arī sešu mēnešu laikā pēc pieprasījuma atdot aizdevumu, ja nav notikusi vienošanās par to, cik ilgā pēc aizdevuma līguma uzteikuma ir jāatdod parāds.

Ar šādiem parādniekiem parasti nav sarežģīti tiesāties, jo tie visbiežāk izvairās no tiesas. Tomēr jārēķinās ar iespējamību, ka paskaidrojumos var tikt norādīts uz dažādām ierunām, piemēram, ka aizdevums nav saņemts un nav zināms, ar kādu personu ir notikusi sarakste, kura iesniegta kā pierādījums. Ierunu gadījumā parāda piedziņa ir apgrūtināta un atkarībā no jums pieejamajiem pierādījumiem var būt arī neiespējama.