Atbilstoši Civillikuma 390. pantam mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta vai kad tie nav spēkā (784. un 820. p.). Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota daļēji uz radniecības veidu, daļēji uz tās pakāpju tuvumu.

Atbilstoši Civillikuma 404. pantam mantošanas kārtības ziņā izšķir četras likumisko mantinieku šķiras:

• pirmajā šķirā manto bez pakāpju tuvuma izšķirības, visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kuriem būtu tiesība mantot;
• otrajā šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie, kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas, un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni.

Zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot ir izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Ja mantojuma atstājējam ir pieci bērni, no kuriem viens ir miris pirms paša mantojuma atstājēja, šajā gadījumā mazbērns iestājas sava pirms mantojuma atstājēja mirušā vecāka vietā un saņem to mantojuma daļu, kādu būtu ieguvis viņa vecāks, ja tas būtu mantojuma atstājēju pārdzīvojis un no viņa mantojis.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 834. pantu, mantojot pēc likuma, atbrīvojusies mantojuma daļa piekrīt tiem līdzmantiniekiem, kuri to būtu ieguvuši, ja atkritušā mantinieka nemaz nebūtu bijis, un šo daļu viņi sadala samērā ar savām mantojuma daļām. Tātad, ja kādā šķirā atkrīt pirms citiem aicinātais mantinieks, tad mantojums pāriet uz viņa līdzmantiniekiem, kuriem ir tāda pati mantojuma tiesība.

No minētā izriet, ja mantojuma atstājējam ir vairāki bērni un viens no viņiem mantojumu atraida, viņa mantojuma daļa pāriet uz pārējiem bērniem kā līdzmantiniekiem. Taču mantojumu atraidījušā mantinieka bērni (mantojuma atstājēja mazbērni) šajā gadījumā nemanto.