Lai pilnīgāk izprastu radušās situācijas būtību un sekas, vispirms ir jāsaprot, kas izriet no jēdziena „procesuālais termiņš”. Proti, tas ir laiks, kādā veicama noteikta procesuāla darbība iestādē vai tiesā, un konkrētajā gadījumā ir runa par likumā noteiktu termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai.

Piemēram, saskaņā ar Civilprocesa likuma 415.panta pirmo daļu apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu var iesniegt 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, savukārt Administratīvā procesa likuma 291.panta pirmā daļa paredz, ka apelācijas sūdzību var iesniegt viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas.

No Kriminālprocesa likuma 550.panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu laikā vai, ja tiesa pagarinājusi pārsūdzības termiņu, ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas nolēmums.

Tātad, kā redzams, katrā procesā šis termiņš ir paredzēts likumā, un tam ir savi ļoti būtiski apsvērumi. Šis jautājums ir analizēts arī mūsu konstitucionālās tiesas praksē, sniedzot savu redzējumu par to, kāpēc lietu kārtošanai ir jānosaka šādi strikti termiņi. Tātad Satversmes tiesa savā 2002.gada 26.novembra sprieduma lietā Nr.2002-09-01 secinājumu daļas 1.punktā norāda: „Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. [..] Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi. [..] Termiņa ierobežojuma mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laika periodā un nodrošināt otras puses paļāvību, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts.”

Līdz ar to, Satversmes tiesas ieskatā, procesuālais termiņš, pirmkārt, iezīmē laika nogriezni (un kārtību) strīda atrisināšanai, lai tas nevilktos bezgalīgi. Otrkārt, strīdniekiem vai lietas dalībniekiem ir vajadzīga skaidrība un pārliecība, ka nolēmums, kuru konkrētā lietā pieņēmusi tiesa, ir stājies spēkā un attiecīgi uz to var atsaukties un paļauties. Pretējā gadījumā – ja konkrēti procesuālie termiņi netiktu strikti paredzēti likumā un apelācijas sūdzību varētu iesniegt, teiksim, kaut gada laikā vai jebkurā brīdī pēc paša izvēles, tiesas pieņemtā nolēmuma saturs tiktu vienkārši „iesaldēts”, jo nevarētu nodrošināt tā izpildi, skaidri nezinot – tas stāsies spēkā vai lietas iztiesāšana tomēr turpināsies. Līdz ar to, runājot vispārīgi, tiesības izpildīt procesuālās darbības personai zūd līdz ar likuma (iestādes, tiesas vai tiesneša) noteiktā termiņa izbeigšanos, un pēc tā iesniegtās sūdzības un dokumentus vairs nepieņem.

Saprotams, ka dažādi apstākļi un cilvēka dzīve gan nenorit pēc konkrēta scenārija, kas izstrādāts ar likumu. Tādēļ nav izslēgts, ka personai, kas vēlētos iesniegt apelācijas sūdzību, procesuālā termiņa ietvaros ir radušās kādas grūtības, šķēršļi to paveikt. Šādam nolūkam visos procesuālajos likumos šai personai ir paredzēta iespēja vērsties tiesā ar motivētu lūgumu par nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanu.

Akceptējot šādu lūgumu, tas ir, atjaunojot nokavēto termiņu, tiesa vienlaikus atļauj izpildīt arī nokavēto procesuālo darbību.

Tomēr arī šai iespējai likumā ir paredzēta gan noteikta kārtība, gan nosacījumi. Galvenais no tiem – termiņa nokavēšanas iemeslam, pēc tiesas ieskata, ir jābūt  attaisnojošam, piemēram, pēkšņa saslimšana un ārstēšanās slimnīcā.

Kā skaidrots daudzos spriedumos līdzšinējā tiesu praksē, nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana ir izņēmuma gadījums, kad pastāv vērā ņemami īpaši apstākļi, kas procesa dalībniekam lieguši izmantot tiesības veikt procesuālas darbības likumā noteiktajos termiņos. Šajā gadījumā ir nepieciešama lūguma iesniedzēja motivācija, kāpēc termiņa nokavējums uzskatāms par attaisnojošu. Svarīgi, ka neviens procesuālais likums nesniedz procesuālā termiņa nokavējuma attaisnojošo apstākļu uzskaitījumu, un atstāj šī jautājuma izlemšanu lēmuma pieņēmēja ziņā.

Tiesību doktrīnā un arī tiesu praksē uzsvērts, ka šiem šķēršļiem, kas traucējuši procesuālas darbības izpildi termiņā, ir jābūt objektīviem, neatkarīgiem no procesa dalībnieka gribas un rīcības. Tā, piemēram, kā savā praksē kādā lietā norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, „apstākļiem, kas lieguši personai procesuālo darbību izpildīt, jābūt neatkarīgiem no personas gribas, tas ir, persona nekādā veidā nav varējusi ietekmēt apstākļus procesuālā termiņa nokavējumam. Atrašanās ārvalstīs ir no personas gribas atkarīgs apstāklis, kurš it īpaši mūsdienu komunikāciju laikmetā nerada šķēršļus personu savstarpējai informācijas apmaiņai”.

Turpretim Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.gada februāra lēmumā ir konstatēts pietiekams pamats nokavētā termiņa atjaunošanai: „Tiesiski neattaisnojams ir tiesas atteikums atjaunot nokavēto termiņu, kad pierādīts tiesas lēmuma novēlotas saņemšanas fakts, kas nepamatoti ierobežo atbildētājas likumā garantētās tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.”

Tātad, kā redzams, tiesa vērtē procesuālā termiņa nokavējuma iemeslus un apstākļus, nevis automātiski atjauno termiņu, ja persona vērsusies ar, viņasprāt, motivētu lūgumu. No LVportālam uzdotā jautājuma izriet, ka konkrētajā situācijā tiesa šos iemeslus nav atzinusi par attaisnojošiem, līdz ar to apelācijas apsūdzības iesniegšanas termiņš netiek atjaunots. Jāpiebilst, ka par tiesas vai tiesneša atteikumu atjaunot termiņu var iesniegt blakus sūdzību, taču arī šim nolūkam ir laika limits, kas atkarīgs no procesa veida un tā niansēm (piemēram, civilprocesā blakus sūdzība iesniedzama 10, bet administratīvajā procesā - 14 dienu laikā no dienas, kad tiesa pieņēmusi lēmumu, izņemot procesuālajos likumos paredzētos gadījumus).

Rezumējot – ja ir nokavēti visi procesuālie termiņi un likumā noteiktā kārtībā tie nav atjaunoti, apelācijas sūdzību vairs iesniegt nevar un attiecīgais spriedums stājas spēkā.