Šis nav viennozīmīgi vērtējams jautājums.

Atbilstoši Ārstniecības likumā sniegtajai definīcijai arī slimību profilakse un diagnostika ir uzskatāma par ārstniecību. Savukārt Pacientu tiesību likuma 6. panta ceturtā daļa paredz pacienta tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā.

Turpat arī noteikts: “Ārstējošais ārsts informē pacientu par 6. panta ceturtajā daļā minētā lēmuma iespējamām sekām. Pēc ārstējošā ārsta sniegtās informācijas saņemšanas pacients ar savu parakstu apstiprina lēmumu par atteikšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu, vai par atteikšanos no ārstniecībā izmantojamās metodes, norādot, ka ir saņēmis attiecīgo informāciju. Ja pacients savu lēmumu nemaina, ārstējošā ārsta pienākums ir mudināt viņu apmeklēt citu ārstu.”

Vienlaikus jāuzsver, ka pacientam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, kas uzskaitīti Pacientu tiesību likuma 15. pantā. Piemēram, tā trešajā daļā ir noteikts, ka pacientam ir saistoši ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un ārstniecības personas norādījumi.

Turpat arī noteikts: ja pacienta veselības stāvoklis to pieļauj, viņam ir pienākums aktīvi iesaistīties ārstniecībā un savu iespēju un zināšanu robežās sniegt ārstējošam ārstam informāciju par savām slimībām, kas var apdraudēt citu personu dzīvību vai veselību.

Aptaujājot vairākas stacionārās ārstniecības iestādes, LV portāls noskaidroja, ka pirms digitālā Covid-19 sertifikāta ieviešanas (1. jūnijā) Covid-19 tests tika veikts visiem pacientiem. Ārstniecības iestādēs ir izstrādāti iekšējās vadlīnijas un kārtības noteikumi, kuru mērķis ir pēc iespējas novērst citu pacientu sastapšanos ar Covid-19 infekcijas pārnēsātāju, kā arī mazināt risku, ka jau tā trūkstošajam ārstniecības personālam jādodas mājas karantīnā vai uz laiku jāslēdz ārstniecības procesam būtiskas telpas un iekārtas, piemēram, operāciju bloks. Taču, lai ārstniecības iestādes darbinieki varētu noskaidrot, ka pacients nav inficēts ar Covid-19, ir jāveic tests. Turklāt ārstniecības iestādes ir saskārušās ar neskaitāmiem gadījumiem, kad Covid-19 infekcija tiek konstatēta pacientiem, kuriem nav slimības simptomu. Tādējādi jautājumā iekļautā norāde, ka personai sūdzības nav bijušas saistībā ar koronavīrusu, nenozīmē, ka pacients nav inficēts un tādējādi nav potenciāli bīstams citiem pacientiem, kuriem šāda saslimšana var noritēt smagā formā.

Tāpēc šāda situācija ir jāaplūko daudz plašāk par Pacientu tiesību likumā noteikto, jo valstī ir spēkā vairāki pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumu, kas cita starpā paredz personu pienākumu pakļauties epidemioloģiskai izmeklēšanai, medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei un medicīniskajai novērošanai, ja par kādu personu radušās pamatotas aizdomas, ka tā ir inficējusies ar kādu no infekcijas slimībām (26. pants). Covid-19 ir iekļauts to infekcijas slimību sarakstā, uz kurām attiecas Epidemioloģiskās drošības likuma normas (skat MK noteikumus Nr. 7 “Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība”).

Ņemot vērā, ka koronavīrusa infekcija var noritēt bez simptomiem, epidemioloģiskās drošības mērķu nolūkos varētu pieņemt, ka inficēta ir ikviena persona, ja tā nav vakcinēta vai iepriekš jau izslimojusi Covid-19, vai veikusi attiecīgu testu, kas ir negatīvs, tāpēc jāveic attiecīgi drošības pasākumi.

Izdevumā “Pacientu tiesību likuma komentāri” (Pacientu tiesību likuma komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 266. lpp.) ir skaidrots, ka “ārstniecības iestāžu iekšējās kārtības noteikumi nav tik komplicēti kā ārējais regulējums, un to ievērošanai nereti ir nepieciešamas vien elementāras ētikas, cilvēciskās saskarsmes, higiēnas un cieņas iemaņas, kas, nonākot ārstniecības iestādē, kļūst par pienākumiem. Iekšējo kārtības noteikumu un ārsta norādījumu ievērošanai, rūpēm par savu veselību būtu jābūt pašsaprotamām ikdienas sastāvdaļām, lai veicinātu un nodibinātu savstarpēju kontaktu un cieņu starp pacientu un ārstniecības personu un sasniegtu maksimāli labāko rezultātu.”

Komentējot Pacientu tiesību likuma 3. panta sesto daļu, kas paredz, ka "veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama, ja likumā nav noteikts citādi," Pacientu tiesību likuma komentāros norādīts, ka ārpus veselības aprūpes pret pacienta gribu izņēmumi skatāmi, piemēram, Epidemioloģiskās drošības likuma tvērumā gadījumā, kad jāveic piespiedu izolēšana ārstniecības iestādē vai medicīniskā un laboratoriskā pārbaude sabiedrības veselības aizsardzības nolūkos (38. lpp.).