Kriminālprocesa likuma 207. pants nosaka: “(1) Paraugus salīdzinošajai izpētei var ņemt no personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, no aizturētā, aizdomās turētā, apsūdzētā vai personas, pret kuru notiek kriminālprocess par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu.

(2) Lai noskaidrotu, vai pēdas uz priekšmetiem (objektiem) vai arī kādi kriminālprocesam nozīmīgi apstākļi radušies citu personu darbības rezultātā, paraugus var ņemt arī no šīm personām, nopratinot tās attiecīgi kā cietušos vai lieciniekus.”

Līdz ar to, ņemot vērā izklāstītos situācijas apstākļus, jums kā bērna vecākam ir nepieciešams pārliecināties, vai tiešām bērnam ir liecinieka statuss, nevis aizdomās turētā statuss.

Ja personai ir aizdomās turētā statuss, tad tai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 4. punktu ir pienākums atļaut, ka tā tiek pakļauta eksperta izpētei, un izsniegt salīdzinošajai izpētei paraugus, kuru izveide nav atkarīga no personas gribas.

Arī 2005. gada 23. augusta Ministru kabineta noteikumu Nr. 620 “DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība” 2. punktā ir norādīts: “Bioloģisko materiālu izņem no tuviem pazudušu personu radiniekiem, aizdomās turētām, apsūdzētām, tiesājamām vai notiesātām personām par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un no cietušām personām (turpmāk – parauga devēji), kā arī no neatpazītiem līķiem un no vardarbīgā nāvē mirušu personu līķiem.”

Ja tomēr bērnam ir piešķirts liecinieka statuss un jums kā bērna vecākam netika uzrādīts procesa virzītāja lēmums par parauga izņemšanu no liecinieka, tad jums ir tiesības apstrīdēt minētās darbības uzraugošajam prokuroram par procesa virzītāja pienākumu neievērošanu un pārsniegšanu.