Administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu līdz 2020. gada 1. jūlijam regulēja Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, bet no 2020. gada 1. jūlija – Administratīvās atbildības likums.

Spēku zaudējušais un spēkā esošais normatīvas akts paredz cietušajam vai cietušā likumiskajam pārstāvim tiesības iepazīties ar administratīvā pārkāpuma lietu, kā arī, ja tas ir paredzēts likumā, pārsūdzēt administratīvās komisijas lēmumu.

Jānorāda, ka sūdzība – kā procesuālā darbība – ir iesniedzama noteiktā termiņā. Ja sūdzība netiek iesniegta noteiktā termiņā, t. i., tā tiek iesniegta pēc noteiktā termiņa notecējuma, tad šāda sūdzība netiek izskatīta.

Tā kā saskaņā ar bērna vārdiem viņš ticis žņaugts, tika izmantota ne tikai fiziska vardarbība, bet arī emocionāla. Līdz ar to LV portāls vēlas papildus norādīt informāciju, kas atrodama Labklājības ministrijas mājaslapā:

“(..) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmā daļa paredz, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Savukārt Bērnu tiesību konvencijas 19. panta pirmā daļa paredz bērnam tiesības būt aizsargātām pret visām fiziskās vai garīgās vardarbības formām.

Bērnu tiesību aizsardzības likums ir definējis jēdzienu emocionāla vardarbība – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Tātad būtisks faktors ir ne tikai veiktās prettiesiskās darbības tiešums un tiešais nodoms, jo konkrētajā situācijā it kā pret bērnu tieša vardarbība ar nodomu netiek vērsta, bet arī kaitīgās sekas, kas konkrēto darbību rezultātā varētu rasties bērna garīgajai attīstībai. (..)

Ja vardarbība ir tikusi izmantota, piemēram, vecāka un bērna savstarpējās attiecībās, nereti veidojas situācija, ka nav konstatēts pamats aprūpes tiesību atņemšanai, ja vardarbības akts nav bijis vidēji smagas vai smagas pakāpes vai ja notikusi emocionālā vardarbība, līdz ar to vardarbīgais vecāks turpina pieprasīt normatīvajos aktos noteiktās tiesības uz saskarsmi, prasot tikšanos ar bērnu, pat pret viņa gribu.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta otrā daļa paredz, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

(..) bērna interesēs ir būt pasargātam no emocionāliem satricinājumiem un pārdzīvojumiem, kas var ietekmēt viņa garīgo attīstību. Pret savu gribu tiekoties ar varmāku, bērns pārdzīvo tās pašas sajūtas – bailes, trauksmi, nedrošību –, ko situācijās, kad varmāka viņam darīja pāri. Bērnam var rasties panikas lēkmes bailēs no tā, ka jau pārdzīvotais var atkārtoties. Liekot bērnam piespiedu kārtā pret viņa gribu tikties ar varmāku, pat ja tas ir kāds no vecākiem, bērnā var rasties neuzticība pieaugušajiem, kas viņu nespēj pasargāt, kā arī bezspēcība kaut ko izmainīt. Šāda emocionāla trauma noteikti var atstāt arī paliekošu ietekmi uz bērna tālāko garīgo attīstību.

Civillikuma 181. pants paredz, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem, bet normatīvie dokumenti nenoteic, ka bērnam būtu pienākums to darīt. Savas tiesības bērns var izmantot, un, ja viņam ir tāda vēlēšanās, bet nav iespējas, tad šāda iespēja ir jārada, savukārt, ja bērns šīs tiesības izmantot nevēlas, tad viņš to var nedarīt. Kaut arī Civillikuma 181. pants vienlaikus nosaka vecākiem pienākumu uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, kā jau iepriekš minēts, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu bērna tiesības un intereses jāvērtē kā prioritāras.

Lai šāda veida situācijās izvairītos no argumentiem, ka bērns nevar būt objektīvs vai arī nav spējīgs noformulēt savu viedokli, bērna interešu aizstāvībai būtu jāpiesaista psihologs, kā arī bāriņtiesa. Civillikuma 182. pants paredz, ka tiesa saskarsmes tiesību attiecībā uz bērnu var ierobežot, kā arī uz laiku atņemt, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.”

Kā iepriekš LV portālā rakstījis jurists Juris Bārtulis, Civillikuma 182. panta pirmajā daļā noteikts, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesības, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tātad ceļama prasība tiesā:

“Juristu vidū ir sastopams viedoklis, ka prasību par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu var celt tikai tas vecāks, kurš vēlas saskarsmes tiesības izmantot, ja otrs vecāks nepiekrīt viņa piedāvātajai tiesību izmantošanas kārtībai.

Minētais viedoklis cita starpā tiek pamatots ar argumentu, ka ikvienas prasības pamats ir tiesību aizskārums un šādā gadījumā par aizskartām var uzskatīt tikai atsevišķi dzīvojošā vecāka tiesības. Tāpat mēdz norādīt uz to, ka tiesas nolēmuma piespiedu izpildi var lūgt tikai šis vecāks, bet otram vecākam šādu tiesību nav.

Tiešām, ar tiesu izpildītāja palīdzību piespiest vecāku tikties ar bērnu nebūtu pieļaujams. Vienlaikus no augstākās tiesu instances – Senāta – judikatūras jeb par pareizu atzītās prakses izriet, ka saņemt izpildu rakstu un vērsties pie tiesu izpildītāja var arī aprūpi un uzraudzību īstenojošais vecāks tādā gadījumā, ja otrs vecāks nepilda tiesas nolēmumu, piemēram, attiecībā uz savlaicīgu bērna nogādāšanu atpakaļ tā dzīvesvietā.

Turklāt, ņemot vērā jau minēto, ka saskarsmes tiesības pirmām kārtām ir bērna tiesības, atzīstams, ka to neatbilstoša izmantošana ir uzskatāma par bērna tiesību aizskārumu un to novērst ir ikviena vecāka tiesības un pienākums. Tādējādi nav šaubu, ka prasību celt ir tiesīgs gan atsevišķi dzīvojošais, gan arī bērna aprūpi un uzraudzību īstenojošais vecāks.  

Civilprocesa likums paredz, ka šāda prasība ceļama pirmās instances tiesā pēc bērna dzīvesvietas, kas ir tā vecāka dzīvesvieta, ar kuru kopā bērns dzīvo. Par prasību maksājama valsts nodeva 70 eiro apmērā, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 3,20 eiro apmērā, taču tiesa, ņemot vērā prasītāja mantisko stāvokli, var viņu no minēto izdevumu samaksas atbrīvot vai vismaz samazināt to apmēru.”