Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu līdz pilngadības sasniegšanai (219. p.) bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Tātad līdz pilngadības sasniegšanai vecāki rūpējas par bērnu un ir tiesīgi noteikt bērna dzīvesvietu. Ja vecāki ir nolēmuši, ka 17 gadus vecs bērns ir pietiekami patstāvīgs un ir spējīgs par sevi parūpēties, tad likums neaizliedz šādam bērnam dzīvot vecāku īpašumā bez vecāku pastāvīgas klātbūtnes.

Ja bērns vēlas pats sevi pārstāvēt personiskajās un mantiskajās attiecībās, tad jāatceras, ka rīcībspēju (spēju slēgt darījumus, stāties tiesiskajās attiecībās utt.) bērns iegūst, sasniedzot pilngadību.

Ja bērns uzvedas nevainojami un ir patstāvīgs (spēj pats par sevi rūpēties), tad nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus (saskaņā ar Civillikuma 220. pantu).

Saskaņā ar Civillikuma 221. pantu pilngadību pirms termiņa (220. p.) piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina tiesa. Par pilngadīgu uzskatāma persona, kas likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma.