Izklāstītā situācija dzīvē ir iespējama un juridiski risināma. Atbilstoši Komerclikuma 212. panta pirmajai un otrajai daļai pašreizējiem sabiedrības dalībniekiem ir jāsasauc lemttiesīga dalībnieku sapulce. Proti, dalībnieku sapulce ir lemttiesīga, ja tajā piedalās dalībnieki, kuri kopā pārstāv vairāk par pusi no balsstiesīgā pamatkapitāla, ja statūti neparedz lielāku pārstāvības normu, un sapulces darba kārtībā dalībnieki var lemt jautājumu par sabiedrības reorganizācijas kārtību.

Ja Komerclikumā noteiktajā kārtībā sasauktā dalībnieku sapulce nav lemttiesīga tāpēc, ka tajā nav noteiktā kvoruma, atkārtoti sasauktā sapulce ar to pašu darba kārtību ir lemttiesīga neatkarīgi no tajā pārstāvēto balsu skaita.

Pamatojoties uz Komerclikuma 191. panta pirmo daļu, dalībnieka nāves gadījumā viņam piederošā daļa pāriet mantojumā viņa mantiniekiem, ja statūtos nav noteikts, ka daļa pāriet sabiedrībai. Ja statūtos paredzēts, ka mirušā dalībnieka daļa pāriet sabiedrībai, tad sabiedrībai ir pienākums izmaksāt mantiniekiem vai (Civillikuma 416. pantā minētajā gadījumā) valstij atlīdzību atbilstoši tai likvidācijas kvotai, kuru saņemtu mirušais dalībnieks mantojuma atklāšanās brīdī.

Persona, kura nav sabiedrības dalībnieks, bet ir saņēmusi mantojuma apliecību ar tiesībām mantot sabiedrības daļu, ir tiesīga vērsties sabiedrības valdē. Savukārt sabiedrības valde saskaņā ar mantojuma apliecībā norādīto ieraksta jauno dalībnieku sabiedrības dalībnieku reģistra nodalījumā.  

Atbilstoši Komerclikuma 191. panta otrajai daļai daļas, kurām nav mantinieku, saskaņā ar Civillikuma 416. pantā noteikto uzskatāmas par bezmantinieku mantu un piekrīt valstij. Valstij nav balsstiesību, un, nosakot pārstāvības normu, šīs daļas netiek ņemtas vērā.