Parādu atgūšanas ārpustiesas procesu Latvijā reglamentē Parādu ārpustiesas atgūšanas likums. Uz minētā likuma pamata ir izdoti Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumi Nr. 61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi”. Minēto noteikumu 2. punkts nosaka:

2.1. par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, kurā sniegta informācija par parāda esību un aicinājums labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības, un par nepieciešamajām darbībām parādnieka faktiskās kontaktinformācijas noskaidrošanai, ja parādnieks nav sasniedzams, – kopā jāmaksā ne vairāk kā septiņus eiro;

2.2. par citām parāda atgūšanai papildus veiktajām darbībām – kopā ne vairāk kā 10 eiro parāda atgūšanas procesā, līdz parādnieks izpildījis maksājuma saistības pret parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju vai kreditoru.

Saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 1. panta 3. punktu: parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs ir persona, kura savas komercdarbības vai profesionālās darbības ietvaros atgūst parādu kreditora vārdā vai uzdevumā, savukārt parāda atgūšana ir ārpustiesas darbību kopums, ko kreditors vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs izmanto, aicinot parādnieku labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības.

Ņemot vērā minēto, ja ir runa par vienu un to pašu parādu (saistībām), kuras tiek nodotas no viena parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēja citam (nemainoties pamatkreditoram), tad šādi maksājumi ir atlīdzināmi vienu reizi.

Ja minēto saistību nodošana ir notikusi cesijas ceļā, tad jāņem vērā Civillikuma 1807. pants, kas nosaka: parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties (..). Tādējādi arī cesijas gadījumā (kad mainās pamatkreditors) izdevumi par parāda atgūšanas procesu ir atlīdzināmi vienu reizi.

Parāda kopējā masā pirmšķietami ietilpst kā pamatparāds, tā arī procenti, līdz ar to procentu iekļaušana atmaksas grafikā ir pamatota.