Personas tiesības un pienākumus kriminālprocesā nosaka Kriminālprocesa likums (KPL).

Saskaņā ar KPL 373. panta pirmo daļu, ja procesuāli pilnvarota amatpersona konstatē, ka nav pamata kriminālprocesa uzsākšanai, tā pieņem lēmumu par atteikšanos uzsākt procesu un par to paziņo personai, kura iesniedza ziņas par iespējamu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Atbilstoši KPL 375. panta otrajai daļai pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties tiesu, prokuratūras, izmeklēšanas un kriminālsodu izpildes iestāžu darbinieki, personas, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, kā arī personas, kuras veic zinātnisko darbību.

Ņemot vērā, ka nepārsūdzēts atteikums uzsākt kriminālprocesu ir viens no kriminālprocesa pabeigšanas veidiem (spēkā stājies lēmums), personai, kuras tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, ir tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem, arī ar lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.

Savukārt jautājumā par tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz privātās dzīves un goda un cieņas savstarpējo mijiedarbību Tieslietu ministrija sniedz šādu informāciju:

“Latvijas Republikas Satversmes 96. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privātumu sevī ietver kā personas datu aizsardzību un ģimenes dzīves neaizskaramību, tā arī tiesības uz goda un cieņas aizsardzību saskaņā ar Satversmes 95. panta pirmo teikumu. Turpretī Satversmes 100. pants garantē tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.

Jānorāda, ka minētās pamattiesības nav absolūtas, proti, tās ir iespējams ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Satversmes tiesas prakse liecina, ka abas Satversmē ietvertās pamattiesības ir vērtējamas vienlīdz svarīgi un, nosakot robežu starp vārda brīvību un tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību, nepieciešams nodrošināt taisnīgu līdzsvaru.

Juridiskajā literatūrā arīdzan ir norādīts, ka tiesību uz godu un cieņu aizsardzība ir viens no leģitīmiem mērķiem vārda brīvības ierobežošanai. Tomēr vārda brīvības ierobežošana nedrīkstētu kļūt par ikdienišķu praksi.

Kā uzsvērusi Satversmes tiesa: “Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, turklāt ievērojot samērīguma principu. Tādējādi vārda brīvības ierobežojumiem jābūt:

• noteiktiem ar likumu;
• attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi;
• proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē ir atspoguļoti vairāki kritēriji, kas ļauj izvērtēt vārda brīvības ierobežojumu nepieciešamību lietās, kur kādas personas vai personu grupas izteikumi vai citas izpausmes formas nonāk konfliktā ar personas tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību.

Pirmkārt, īpaša vērība ir veltīta preses lomai demokrātiskā sabiedrībā un iespējām veikt tai uzticētos pienākumus, vienlaikus nesamērīgi neierobežojot iepriekšminētās pamattiesības. Mūsdienu informācijas sabiedrībā plašsaziņas līdzekļi ir galvenais mehānisms, caur kuru indivīdi iegūst informāciju par dažādiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Tādēļ plašsaziņas līdzekļu darbības tieša vai netieša kontrole, draudi apcietināt žurnālistus var apdraudēt sabiedrības iespējas saņemt objektīvu un daudzpusēju informāciju par sabiedrībā notiekošo. Tā kā presei ir ļoti nozīmīga loma, žurnālistiem savas funkcijas jāīsteno ar atbildību, jo vārda brīvības īstenošana uzliek īpašus pienākumus un atbildību.

Otrkārt, būtisks ir ne tikai strīdā iesaistīto personu statuss, bet arī jautājuma sabiedriskā nozīmība, saistībā ar kuru aizskarts personas gods un cieņa.

Un, treškārt, vērtējot izteikumu ierobežošanas nepieciešamību, jānošķir viedokļi un fakti, jo atšķiras to apstrīdēšanas veids un pieļaujamības izvērtējums. Ja kāds pauž faktus, kas citam ceļ neslavu, indivīds var prasīt, lai persona pierāda savu apgalvojumu atbilstību patiesībai. Taču personas viedoklis ir subjektīvas kādas personas vai notikuma vērtējums, tādēļ prasību pierādīt tā atbilstību patiesībai nav iespējams izpildīt un tā jau pati par sevi ir uzskatāma par vārda brīvības pārkāpumu.

Līdz ar to, ja personai ir pamats uzskatīt, ka konkrētajā situācijā pastāv iepriekš minētie nosacījumi, personai ir tiesības vērsties tiesā civilprocesuālā kārtībā.

Proti, saskaņā ar Civillikuma 2352.¹ pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc.”