Tik vienkārši atteikties no likumā noteiktajiem pienākumiem nav iespējams. Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Atbilstoši Civillikuma 198. pantam aizgādība izbeidzas pavisam tikai šādos gadījumos:

• ar vecāku vai bērna nāvi;
• kad pazudušais no vecākiem atzīts par mirušu;
• kad bērnu adoptējusi trešā persona;
• kad bērns sasniedzis pilngadību.

Tikai ar adopciju izbeidzas radniecības attiecības ar bērna bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem, kā arī personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret viņiem.

Civillikuma 200. pants paredz, ka vecākam var atņemt aizgādības tiesības, ja:

• viņa vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ) ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība;
• vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību.

Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā. Ja aizgādība, ko varētu īstenot otrs vecāks, nepietiekami aizsargātu bērnu no apdraudējuma vai aizgādības tiesības tiek atņemtas abiem vecākiem, tiesa uzdod bāriņtiesai nodrošināt bērnam ārpusģimenes aprūpi.

Pēc situācijas apraksta spriežot, šis nav tāds gadījums.

Aizgādības tiesības var uz laiku pārtraukt. Civillikuma 203. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka:

• ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;
• bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);
• vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;
• vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;
• konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Nezinot lietas apstākļus, nevar sniegt precīzu atbildi, tomēr sākotnēji šķiet, ka vecāka nevēlēšanās uzņemties rūpes par bērnu nevarētu būt objektīvs iemesls pārtraukt aizgādības tiesības. Bāriņtiesas uzdevums ir gādāt, lai bērnam būtu pilnvērtīga ģimene. Piemēram, cita starpā Bāriņtiesu likuma 22. panta 11. punktā noteikts, ka bāriņtiesa, ierosinot lietu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, veic riska novērtēšanu (vecāka līdzatkarība, problēmas neatzīšana u. tml.), informē vecāku par sekām un uzdod viņam sadarbībā ar sociālo dienestu noteiktā termiņā novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus.

Bāriņtiesai pēc noteiktā laika termiņa, kas dots vecākam aizgādības lietas ietvaros bērna attīstībai nelabvēlīgo apstākļu novēršanai, jāvērtē, vai vecāks šajā termiņā ir novērsis bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus un vai bērna palikšana ģimenē var radīt draudus bērna dzīvībai un veselībai, lemjot par aizgādības tiesību pārtraukšanu/nepārtraukšanu vecākam.

Civillikuma 203. panta ceturtā daļa paredz, ka pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja bāriņtiesa atzīst, ka nepastāv šā panta pirmajā vai trešajā daļā minētie apstākļi. Ja gada laikā no aizgādības tiesību pārtraukšanas nav iespējams tās atjaunot, bāriņtiesa lemj par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai, izņemot gadījumu, kad aizgādības tiesības nevar atjaunot no vecāka neatkarīgu apstākļu dēļ.