Šajos apstākļos nav pilnīgi nekādas juridiskas nozīmes, kā ieguvāt nekustamo īpašumu savā īpašumā, tagad tas ir Jūsu īpašums.

Pēc nāves, ja manta vēl atradīsies jūsu īpašumā, tā kļūs par mantojumu. Skatīt Civillikuma 382. pantu – mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju.

Civillikuma 422. pantā noteikts, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. “Brīvi noteikt” nozīmē, ka drīkst brīvi izvēlēties, kam novēlēt savu mantu ar pēdējās gribas rīkojumu. Sakarā ar iepriekš minēto tas, kam pēc Jūsu nāves pienākas māja un cik lielās daļās, ir atkarīgs no tā, vai pastāv kāds pēdējās gribas rīkojums. Sastādot pēdējās gribas rīkojumu, jāievēro iepriekš minētais Civillikuma 422. pants. Pēdējās gribas rīkojumā drīkst novēlēt mantu arī saviem draugiem un radiem, kuriem tā nepaliktu mantojumā likumiskās mantošanas gadījumā.

Ja nav pēdējās gribas rīkojuma, tad likumiskās mantošanas gadījumā atbilstoši Civillikuma 390. pantam pārdzīvojušais laulātais saņem bērna daļu, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem. Jautājumā ir teikts, ka ir divi bērni un laulātais: tad katram no minētajiem ir tiesības uz vienu trešo daļu mantojuma. Šādā gadījumā māju mantojumā saņemtu visi trīs mantinieki kopīpašumā, vienādās daļās, pieņemot, ka visi no minētajiem izteiks gribu mantot.

Atbilstoši Civillikuma 423. pantam neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie. Civillikuma 425. pants nosaka – neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Tātad ar testamentu sievas un bērnu mantojumu var samazināt uz pusi – līdz vienai sestajai daļai no mantojuma vērtības. Palielinot mantojuma daļu kādam no šiem pašiem mantiniekiem, bet samazinot mantojuma daļu citam, netiks pārkāptas neatņemamās daļas tiesīgā tiesības, ja vien atstātā mantojuma vērtība nesastādīs mazāk par vienu sesto daļu visa mantojuma vērtības.

Neatņemamās daļas tiesīgā mantojuma daļu nosaka pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā. Praktiski ir iespējams atstāt mantojumā arī mazāk nekā neatņemamās daļas tiesīgā daļu, piemēram novēlēt visu mantu ar testamentu vienam cilvēkam, tādā gadījumā neatņemamās daļas tiesīgajam mantiniekam neatkarīgi no šāda novēlējuma būs tiesības saņemt mantojumu vienas sestās daļas vērtībā no mantojuma, tomēr atbilstoši Civillikuma 423. panta otrās daļas pirmajam teikumam neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, kas nozīmē, ka, novēlot visu māju kādam mantiniekam, neatņemamās daļas tiesīgajam nebūs iespējams pieprasīt nekādu daļu no mājas sev, bet gan tikai pieprasīt sesto daļu no mājas vērtības izmaksāt viņam naudā. Jāpiebilst, ka neatņemamās daļas tiesīgā tiesības netiktu aizskartas, ja neatņemamās daļas tiesīgajam novēlētu mantojumā kādu citu konkrētu lietu (pat bezķermenisku), kura ir vismaz sestās daļas vērtībā no visa mantojuma, jo nepastāv tiesības pieprasīt tieši māju.

Līdz ar plašajām iespējām izmantot vai neizmantot iespēju sastādīt pēdējās gribas rīkojumu, var secināt: tas, kuram pienākas māja, vairāk ir atkarīgs no paša mantojuma atstājēja, nevis tiesiskā regulējuma.