Satversmes 96. pantā ir nostiprināts vispārējais cilvēktiesību aizsardzības princips: privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība. Tas nozīmē, ka valsts (tās iestādes un amatpersonas) nevar iejaukties ģimenes privātajā dzīvē un noteikt, piemēram, to, kā konkrētajā ģimenē jāaudzina bērni. 

Tomēr Satversmes 110. pantā kā viena no valsts prioritātēm ir nostiprināts princips, kas paredz bērnu tiesību aizsardzību.  

Latvijas Republikā ir spēkā Bērnu tiesību aizsardzības likums, un tajā ir ietverti vecāku un bērnu tiesības un pienākumi, proti, to pamatprincipi un vērtības, uz ko jāorientējas bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās. Likuma 22., 23., 24. un 25. pantā ir noteikti gan bērna pienākumi mājās (ģimenē) un sabiedrībā, kā arī vecāku pienākumi pret bērnu. 

Mūsu valstī bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu (izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas). Līdz pilngadībai personas civiltiesiskā rīcībspēja ir ierobežota. Tas nozīmē, ka nepilngadīga persona nevar pati slēgt līgumus, piemēram, īrēt mājokli. Vecāki ir atbildīgi par bērnu līdz viņa pilngadībai. Bērna aprūpe atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). 

Konkrēti runājot par dzimumattiecībām, vecākiem ir jāpaskaidro bērniem to sekas un atbildība. Proti, piemēram, ja šajās attiecībās pārim piedzims bērns, vai viņi paši to spēs aprūpēt.  

Ar mērķi izglītot jauniešus par dzimumdzīvi biedrība “Papardes zieds” ir izstrādājusi un vada seksuālās un reproduktīvās veselības izglītības programmas. Biedrības mājaslapā ir pieejams skaidrojošs materiāls par partneru atbildību “Attiecības un veselība mana atbildība”, kuru var lasīt šeit.