1. Vispirms vēlos uzsvērt, ka saskaņā ar 1998.gada 17.marta Ministru kabineta Noteikumiem par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Ministru kabineta pārstāvja uzdevums ir paust Latvijas valdības viedokli par Eiropas Cilvēktiesību Tiesā (ECT) iesniegtajām sūdzībām pret Latviju, tādēļ konsultācijas potenciālajiem sūdzību iesniedzējiem nonāktu klajā pretrunā ar šo pienākumu un veidotu interešu konfliktu.

Tomēr varu paskaidrot, ka ikvienam, kurš vēlas iesniegt sūdzību ECT, jāatceras: ECT nav ceturtā instance, kurā pārsūdzēt Latvijas tiesu nolēmumus. ECT izskata sūdzības tikai par iespējamiem 1950.gada Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) un tās protokolu pārkāpumiem.

Konvencijas teksts latviešu valodā ir pieejams ECT interneta mājaslapā. Tāpat elektroniski ir pieejami arī paskaidrojumi par iespējām iesniegt sūdzības ECT latviešu valodā, kā arī sūdzības veidlapa.

Turpat ir atrodama arī anketa ar jautājumiem, atbildes uz kuriem ļauj labāk izprast, vai konkrētais jautājums ir piekritīgs ECT (piemēram, anketas 5. lapaspusē viens no jautājumiem ir tieši par ieslodzīto saraksti) un vai sūdzības iesniegšanā ir ievērotas visas formālās prasības (piemēram, vai sūdzība iesniegta Konvencijā noteiktajā termiņā, vai pirms sūdzības iesniegšanas ECT ir izmantotas visas Latvijā pieejamās tiesību aizsardzības iespējas un tamlīdzīgi).

Latvijas Augstākās tiesas interneta mājaslapā ir atrodama informācija par tiem ECT nolēmumiem, kuri ir pieņemti par sūdzībām no Latvijas. Savukārt visplašākā informācija par ECT praksi angļu un franču valodās ir pieejama minētās tiesas nolēmumu datubāzē.

2. Iepazīstoties ar Jūsu minēto Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 20.decembra rīcības sēdes lēmumu, ar kuru senatoru kolēģija nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar attiecīgā prasītāja sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas spriedumu, diemžēl nevar piekrist, ka no šā lēmuma izriet Jūsu izteiktais pieņēmums. Proti, ka „Latvijas civiltiesā ir iespējams pārbaudīt Administratīvas tiesas rīcības (vai nu nolēmumus) tiesiskumu un pamatotību (civiltiesiskajā strīda kārtībā)”.

Kā nojaušams no lēmuma satura, konkrētajā situācijā akcentējams ir nevis pieņēmums, ka civilprocesuālā kārtībā tiek izvērtēts tieši administratīvās tiesas rīcības vai nolēmuma tiesiskums, bet gan fakts, ka  persona civilprocesa ietvaros vēlējās piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu un zaudējumiem, kuru pamatā, pēc prasītāja domām, bijusi Administratīvās apgabaltiesas rīcība.

Tā kā runa ir par prasību personai kompensēt un atlīdzināt zaudējumus un morālo kaitējumu, ko it kā nodarījusi tiesa, saprotams, ka ir jāizvērtē šādas prasības pamats un pierādījumi, normas, uz kurām tā balstīta. Tieši tādēļ arī civilprocesuālās tiesvedības ietvaros tika vērtēta konkrētās administratīvās tiesas rīcība, lai konstatētu, vai tās dēļ personai patiesi tikuši nodarīti zaudējumi un morāls kaitējums, ciešanas. Taču tas nenozīmē, ka civilprocess ir vēl viena iespēja, kā izvērtēt administratīvās tiesas darbību.