Labdien! Nu vairs nezinu, ko darīt, kur vērsties un kam jautāt, esmu izmisumā. Man ir bērniņš, kuram drīz paliks 4 gadi. Ar bērna bioloģisko tēvu izšķīros vēl grūtniecības laikā, nolemjot, ka mazo audzināšu viena un dzimšanas apliecībā viņa vārda nebūs, jo viņš no jebkādas atbildības tūdaļ arī atteicās. Tā nu interesanti sanāca, ka grūtniecības septītajā mēnesī satiku brīnišķīgu vīrieti, ar kuru pamazām šad tad tikos. Viss notika gana ātri, un drīz vien šis vīrietis bija manā dzīvē, šķiet, uz palikšanu. Ļoti gaidīja mazo, pat apzinoties, ka bērniņš nav viņa. Kad tika runāts par dzimšanas apliecību, tūdaļ informēju viņu, ka bērna tēva vārda tur nebūs. Vīrietis uzreiz teica, ka vēlas mazo adoptēt, respektīvi, tūdaļ pēc dzimšanas uzņemties paternitāti. Protams, diskusijas par to visu bija spraigas un gana smagas, bet ne brīdi nedomāju, ka viņš tiešām runātu nopietni. Pēc bērniņa dzimšanas, kad pienāca diena doties iegūt dzimšanas apliecību, viņš uzņēmās paternitāti. Persona, kas dzimšanas apliecību izsniedza, tāpat kā visi ģimenes locekļi, paziņas un draugi, zināja, ka viņš nav bioloģiskais bērna tēvs. Viņam vairākkārt uzdeva jautājumu, vai viņš tiešām to vēlas, uz ko atbilde bija pozitīva, un nu apliecībā ir viņa vārds. Kādu laiku vēl bijām likumīgi laulāti, bet laulība neizvērtās pasakā un tomēr šķīrāmies neilgi pēc bērniņa otrās dzimšanas dienas. Sākumā, protams, viss bija puslīdz labi, izšķīrāmies pie notāra, parakstot dokumentus par uzturlīdzekļiem utt., jo vīrietis joprojām bērniņu uztvēra kā savu, bija pilnībā gatavs atbalstīt un palīdzēt. Vēl tad ļoti vēlējās viņu redzēt, ko arī neliedzu. Viņš pats dzīvo Vācijā, tāpēc komunikācija notika ar videozvanu starpniecību. Viss bija labi apmēram pusgadu. Nu jau vīrietim ir jaunas attiecības, pēc kuru uzsākšanas interese par bērnu pazudusi pavisam. Ne zvani, ne vēlme redzēt kaut vai foto. 2019. gada sākumā viņš paziņoja, ka vēloties atteikties no atbildības un savu vārdu no dzimšanas apliecības izņemt. Sākumā, protams, domāju, ka tas ir nežēlīgs joks, jo viņš mazo vienmēr bija mīlējis kā savu. Izrādās, ka joks tas tomēr nemaz nav, jo nesen saņēmu ziņu, ka drīz viņš ierodas Latvijā, lai no bērna tiktu vaļā. Vēl tagad nezinu, ko darīt, kā reaģēt un kur vērsties. Šis vīrietis ir vienīgais tēvs, ko bērns pazīst. Lai gan bijušais vīrs bijis klāt vien divus gadus, bērns, redzot fotogrāfijas, joprojām ar pirkstiņu norāda uz viņu un saka “tētis”. Vai tiešām viņam ir tiesības tā vienkārši atteikties no bērna? Gan vīrietis pats, gan visi apkārtējie apzinās, ka bioloģiskais tēvs viņš nav, tas nekad arī netika slēpts. Ko man darīt? Paldies!