Labdien! Nu vairs nezinu, ko darīt, kur vērsties un kam jautāt, esmu izmisumā. Man ir bērniņš, kuram drīz paliks 4 gadi. Ar bērna bioloģisko tēvu izšķīros vēl grūtniecības laikā, nolemjot, ka mazo audzināšu viena un dzimšanas apliecībā viņa vārda nebūs, jo viņš no jebkādas atbildības tūdaļ arī atteicās. Tā nu interesanti sanāca, ka grūtniecības septītajā mēnesī satiku brīnišķīgu vīrieti, ar kuru pamazām šad tad tikos. Viss notika gana ātri, un drīz vien šis vīrietis bija manā dzīvē, šķiet, uz palikšanu. Ļoti gaidīja mazo, pat apzinoties, ka bērniņš nav viņa. Kad tika runāts par dzimšanas apliecību, tūdaļ informēju viņu, ka bērna tēva vārda tur nebūs. Vīrietis uzreiz teica, ka vēlas mazo adoptēt, respektīvi, tūdaļ pēc dzimšanas uzņemties paternitāti. Protams, diskusijas par to visu bija spraigas un gana smagas, bet ne brīdi nedomāju, ka viņš tiešām runātu nopietni. Pēc bērniņa dzimšanas, kad pienāca diena doties iegūt dzimšanas apliecību, viņš uzņēmās paternitāti. Persona, kas dzimšanas apliecību izsniedza, tāpat kā visi ģimenes locekļi, paziņas un draugi, zināja, ka viņš nav bioloģiskais bērna tēvs. Viņam vairākkārt uzdeva jautājumu, vai viņš tiešām to vēlas, uz ko atbilde bija pozitīva, un nu apliecībā ir viņa vārds. Kādu laiku vēl bijām likumīgi laulāti, bet laulība neizvērtās pasakā un tomēr šķīrāmies neilgi pēc bērniņa otrās dzimšanas dienas. Sākumā, protams, viss bija puslīdz labi, izšķīrāmies pie notāra, parakstot dokumentus par uzturlīdzekļiem utt., jo vīrietis joprojām bērniņu uztvēra kā savu, bija pilnībā gatavs atbalstīt un palīdzēt. Vēl tad ļoti vēlējās viņu redzēt, ko arī neliedzu. Viņš pats dzīvo Vācijā, tāpēc komunikācija notika ar videozvanu starpniecību. Viss bija labi apmēram pusgadu. Nu jau vīrietim ir jaunas attiecības, pēc kuru uzsākšanas interese par bērnu pazudusi pavisam. Ne zvani, ne vēlme redzēt kaut vai foto. 2019. gada sākumā viņš paziņoja, ka vēloties atteikties no atbildības un savu vārdu no dzimšanas apliecības izņemt. Sākumā, protams, domāju, ka tas ir nežēlīgs joks, jo viņš mazo vienmēr bija mīlējis kā savu. Izrādās, ka joks tas tomēr nemaz nav, jo nesen saņēmu ziņu, ka drīz viņš ierodas Latvijā, lai no bērna tiktu vaļā. Vēl tagad nezinu, ko darīt, kā reaģēt un kur vērsties. Šis vīrietis ir vienīgais tēvs, ko bērns pazīst. Lai gan bijušais vīrs bijis klāt vien divus gadus, bērns, redzot fotogrāfijas, joprojām ar pirkstiņu norāda uz viņu un saka “tētis”. Vai tiešām viņam ir tiesības tā vienkārši atteikties no bērna? Gan vīrietis pats, gan visi apkārtējie apzinās, ka bioloģiskais tēvs viņš nav, tas nekad arī netika slēpts. Ko man darīt? Paldies!
No situācijas apraksta ir noprotams, ka paternitāte bērnam ir atzīta Civillikuma 155. panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā, proti, dzimšanas apliecībā ierakstītajai personai un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā.
No paternitātes atzīšanas tik vienkārši atteikties nevar. To iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Turklāt atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.
Vienkāršiem vārdiem – tiesa var anulēt paternitātes atzīšanu tikai tādā gadījumā, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa.
Tāpat likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.
Tātad, sniedzot prasības pieteikumu tiesā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, prasītājam ir jāpierāda tas, ka viņa paternitāti atzinusi maldības, viltus vai spaidu rezultātā, kā arī to, ka nav beidzies likumā noteiktais divu gadu termiņš. Savukārt bērna māte kā atbildētāja no savas puses var attiecīgi iesniegt pierādījumus, arī pieaicinot lieciniekus, lai apliecinātu, ka persona ir atzinusi paternitāti, apzinoties, ka bērns nav cēlies no viņa.
Būtiski piebilst, ka paternitātei ir tiesiska nozīme un bērna bioloģiskai izcelsmei ne vienmēr ir izšķirīga. Civillikuma 156. panta piektajā daļā ir uzsvērts: paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi.
Plašāks izklāsts par to, ko paredz likums un kāda ir tiesu prakse, pieejams LV portāla skaidrojumā “Atzītas paternitātes apstrīdēšana un bērna tiesības uz tiesisko stabilitāti”.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!