Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu (LAPK) administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums ir aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu, pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvību, kā arī komersantu, iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām, godu un pašcieņu, pret sadzīves noteikumiem, apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā.

LAPK ir noteikti sodi ne tikai par pārkāpumiem ceļu satiksmē, bet arī par pārkāpumiem, kas saistīti ar darba un iedzīvotāju veselības aizsardzību, sabiedriskās kārtības neievērošanu, par pārkāpumiem pret īpašumu, par pārkāpumiem tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, finanšu u. c. jomās. Saskaņā ar LAPK 9. pantu par administratīvo pārkāpumu atzīstama prettiesiska, vainojama (ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīta) darbība vai bezdarbība, kura apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību un par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība.

No iepriekš minētā izriet, ka jautājumā minētie pārkāpumi ir līdzīgi, jo tie visi ir administratīvie ceļu satiksmes pārkāpumi.

LAPK 32. panta otrā daļa paredz, ka, uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Atbilstoši LAPK 34. pantam atbildību par administratīvo pārkāpumu pastiprina šādi apstākļi:

• ja prettiesiskā rīcība turpināta, neraugoties uz pilnvaroto personu prasību to izbeigt;
• ja gada laikā atkārtoti izdarīts līdzīgs pārkāpums, par kuru persona jau administratīvi sodīta;
• ja pārkāpumu izdarījusi persona, kas agrāk izdarījusi noziegumu;
• ja pārkāpumā iesaistīts nepilngadīgais;
• ja pārkāpumu izdarījusi personu grupa;
• ja pārkāpums izdarīts stihiskas nelaimes vai citos ārkārtējos apstākļos;
• ja pārkāpums izdarīts alkoholisko dzērienu, narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaidā. Atkarībā no administratīvā pārkāpuma rakstura institūcija (amatpersona), kas uzliek administratīvo sodu, var neatzīt to par atbildību pastiprinošu apstākli.

Papildus minētais pants paredz, ka atbildību par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē pastiprina arī tādi apstākļi, kas paaugstina konkrētā pārkāpuma iespējamo apdraudējumu satiksmes drošībai – diennakts laiks, ceļa un laika apstākļi, satiksmes intensitāte vietā, kur izdarīts pārkāpums, un citi tamlīdzīgi apstākļi.

LAPK mērķis nav sodīt un iekasēt naudu no personas, kas izdarījusi pārkāpumu, mērķis ir nostiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus, audzināt pilsoņus likumu precīzas un stingras ievērošanas garā, ieaudzināt viņos cieņas pilnu attieksmi pret citu pilsoņu tiesībām. Jautājumā minētie pārkāpumi ceļu satiksmē, kas izdarīti gada laikā, sistemātiski atkārtojas, līdz ar to ir tikai loģiski, ka trešais administratīvais pārkāpums tulkots kā administratīvā pārkāpuma pastiprinošs apstāklis.

Vienlaikus no drošības aspektiem pārkāpums par tāda transportlīdzekļa izmantošanu ceļu satiksmē, kuram noteiktajā termiņā nav veikta valsts tehniskā apskate, apdraud ne tikai pašas personas, bet arī citu cilvēku dzīvību un veselību.

Tāpat arī Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Nr. A420139316 (SKA-262/2019) skaidrots: “Atbilstoši tiesiskuma principam iestādes rīcībai ir jāatbilst tiesību normām. Tomēr šajā sakarā jāatceras, ka ir gan rakstītās tiesību normas, gan nerakstītās tiesību normas (tiesību principi). Tas, ka iestādes rīcības pamats nav tiešā tekstā noteikts rakstītajās tiesību normās, nenozīmē, ka tātad iestāde var atturēties no attiecīgajā situācijā nepieciešamas un adekvātas rīcības.

Likuma atrunas principa būtība ir paredzēt, ka personai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanas pamatam jāizriet no tiesību normām, kuras akceptējis demokrātiski leģitimēts likumdevējs (tauta vai tautas vēlētie pārstāvji). 

No tiesiskuma principa un likuma atrunas principa izrietošā prasība – rīkoties saskaņā ar tiesību normām – nenozīmē, ka līdz ar to pieļaujama tikai tāda iestādes rīcība, kas tiešā tekstā paskaidrota konkrētā rakstītajā tiesību normā. Tāpēc nereti konkrētās situācijas noregulējums meklējams, aplūkojot konkrēto tiesību institūtu pēc jēgas un konkrēto jautājumu regulējošās tiesību normas savstarpējā kopsakarā.”