Vairākumā gadījumu videonovērošana ir personas datu apstrāde. Šādas publisku teritoriju videonovērošanas rezultātā iegūtie attēli satur personas datus, līdz ar to apstrādē ir jāievēro Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības, kuras noteikumus nacionālā mērogā regulē Fizisko personu datu apstrādes likums.

Tas nozīmē, ka pārzinim (šajā gadījumā uzņēmumam vai IK, kurš nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus un kura vārdā tiek veikta datu apstrāde) vispirms ir jāievēro regulas 6. panta 1. punktā noteiktais un jānodrošina, ka videonovērošanai ir tiesisks pamats. Proti, apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no regulas 6. panta pirmajā punktā minētajiem pamatojumiem:

• [datu subjekta] piekrišana;
• līguma izpilde;
• juridisks pienākums;
• sabiedrības intereses;
• vitālo interešu aizsardzība;
• leģitīmo interešu ievērošana.

Plašāk par to, ko nozīmē katrs no tiem, var lasīt LV portāla skaidrojumā par personas datu apstrādes principiem.

Turklāt datu apstrādes tiesiskais pamats ir tikai viens no priekšnoteikumiem, lai personas datu apstrāde atbilstu regulas prasībām. Vispārīgā datu apstrādes regula definē vairākus pamatprincipus, kas pārzinim ir jāievēro, veicot godprātīgu un likumīgu personas datu apstrādi un ievērojot datu subjektu (personu, kuru dati tiek apstrādāti, veicot videonovērošanu) tiesības. Piemēram, pārredzamība (datu subjektam ir pieejama informācija par to, kas vāc, kāpēc vāc, cik ilgi glabā datus u. tml.), nolūka ierobežojumi (dati tiek vākti konkrētam, skaidram, likumīgam mērķim un nekam vairāk), datu minimizēšana (dati tiek apstrādāti iepriekš noteiktam likumīgam mērķim iespējami minimālā apjomā), glabāšanas ierobežojumi (datus glabā tikai tik ilgi, līdz tiek sasniegts likumīgais mērķis) u. c.

Uzņēmums, kas nodarbojas, piemēram, ar tirdzniecību kioskā, nav izņēmums, un, izvēloties lietot videonovērošanas kameras, katrā konkrētā gadījumā ir jāvērtē, kāds ir tiesiskais pamats videonovērošanai, kāds mērķis tiks sasniegts, to izmantojot, un kādā apjomā nepieciešams apstrādāt datus, lai šo mērķi sasniegtu, pēc iespējas mazāk ietekmējot citu personu tiesības uz privātumu.

Piemēram, videonovērošanas kameras var tikt uzstādītas, lai aizsargātu uzņēmuma leģitīmās intereses un nodrošinātu preču un cilvēku drošību, kā arī lai preventīvi cīnītos ar zādzībām vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Taču saskaņā ar regulā noteiktajiem personas datu apstrādes principiem, veicot minēto videonovērošanu, saglabātie videoieraksti nevar būt brīvi pieejami visiem darbiniekiem vai klientiem. Tikai attiecīgi pilnvarotas personas, piemēram, drošības dienesta darbinieki vai komersanta vadības pārstāvji, var piekļūt tiem un apstrādāt tos konkrētam mērķim. Šādā gadījumā videoierakstus pārzinis nevar izmantot citiem mērķim, piemēram, lai nodrošinātu, ka darbinieki tirdzniecības vietā strādā atbilstoši to darba pienākumiem.

Tāpat, veicot tiesisku videonovērošanu, datu subjekti (klienti, darbinieki u. c.) ir obligāti skaidri un precīzi jāinformē par to, ka tiek veikta videonovērošana, kas ir tās pārzinis un kādam mērķim novērošana tiek veikta, izvietojot redzamā vietā informatīvu zīmi, kā arī pēc datu subjekta pieprasījuma jāsniedz cita informācija, kas uzskaitīta regulas 13.–14. pantā.

Regula atsevišķos izņēmuma gadījumos pieļauj datu apstrādi veikt, neinformējot datu subjektu (piemēram, ja informēšana var kaitēt mērķa sasniegšanai, nav iespējama vai prasītu nesamērīgi lielas pūles), tomēr pirmšķietami šis gadījums nebūtu uzskatāms par tādu, kurā informēšanu varētu neveikt.