Civillikuma 422. pants nosaka, ka ar savu mantojumu personas var brīvi rīkoties, tomēr neatņemamās daļas tiesīgajiem ir jāatstāj viņu neatņemamās daļas – neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais mantotu pēc likuma – tāda daļa jāatstāj neatņemamās daļas tiesīgajiem, sastādot testamentu.

Saskaņā ar Civillikuma 423. pantu visi bērni ir neatņemamās daļas tiesīgie mantinieki, noteikt testamentā mazāku mantojuma daļu vai neatstāt mantojumu drīkst tikai, atstumjot mantinieku, kas ir iespējams tikai Civillikuma 428. pantā norādītajos gadījumos, pretējā gadījumā pēdējās gribas rīkojumu varēs apstrīdēt.

Ja nav pamata atstumt mantinieku, var slēgt mantotāja atteikšanās līgumu starp bērniem un viņu tēvu, tādā gadījumā notiks atteikšanās no visa mantojuma, kā to nosaka Civillikuma 768. pants, šāds līgums aptver arī neatņemamo daļu.

Svainība mantojuma tiesību nerada, tātad vīra bērniem no iepriekšējās laulības nav nekādu tiesību mantot viņu pamātes īpašumu, vīra bērniem no iepriekšējās laulības ir mantojuma tiesības tikai uz to daļu no laulāto kopīgās mantas, kura arī šķiršanās gadījumā pienāktos vīram.

Atbilstoši Civillikuma 117. pantam, ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet arī laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. Tas nozīmē, ka, noslēdzot laulības līgumu par visas laulāto mantas šķirtību, varēsiet iegūt īpašumā mantu, kura arī laulības šķiršanas gadījumā paliks tikai īpašumā tam laulātajam, kuram tā pieder. Attiecībā uz nekustamo īpašumu – atbilstoši Civillikuma 115. panta otrajai daļai, “lai laulības līgumiem piešķirtu saistošu spēku pret trešajām personām, tie ierakstāmi laulāto mantisko attiecību reģistrā un par nekustamo mantu – arī zemes grāmatās”.

Kaut laulātie var brīvi izvēlēties savu mantisko attiecību veidu, mēģinājumi apiet mantošanas tiesības un citas saistības, noslēdzot laulības līgumu, ir pretrunā ar Civillikuma pirmajā pantā nostiprināto labas ticības principu: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.”