Saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” (turpmāk – likums) 3. panta pirmo daļu nekustamā īpašuma nodokļa (turpmāk – nodoklis) likmi vai likmes no 0,2 līdz 3 procentiem no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos, kurus tā publicē līdz pirmstaksācijas gada 1. novembrim.[i] Tādējādi pašvaldība ir tiesīga izmantot tai piešķirto rīcības brīvību nodokļu politikas īstenošanā savā administratīvajā teritorijā un pēc saviem ieskatiem noteikt nodokļa likmes 0,2 līdz 1,5 procentu apmērā, izdodot saistošos noteikumus likuma deleģējuma ietvaros. Turklāt 1,5 procentu nodokļa likme nav uzskatāma par paaugstinātu nodokļa likmi, bet ir maksimālā pieļaujamā pamata likme.

Ievērojot minēto likuma pilnvarojumu, arī Saulkrastu novada dome 2017. gada 30. augustā pieņēma saistošos noteikumus,[ii] paredzot nodokļa likmi 1,5 procentu apmērā dzīvokļa īpašuma sastāvā esošai ēkas daļai, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, un šai daļai piekrītošajai koplietošanas telpu platībai un viena, divu vai vairāku dzīvokļu mājām, kurās dzīvesvieta nav deklarēta nevienai personai (rezidentam). Ministrija, pamatojoties uz likuma ”Par pašvaldībām” 45. panta otro daļu, atbilstoši kompetencei ir izvērtējusi saistošo noteikumu tiesiskumu un nav izteikusi iebildumus par saistošo noteikumu 3.1. apakšpunktā noteiktajām nodokļa likmēm, jo tās atbilst likuma 3. panta pirmās daļas nosacījumiem, tas ir, nodokļa likmes ir noteiktas 0,2 līdz 1,5 procentu apmērā.[iii]

Jāņem vērā, ka likumā nav atsevišķi nodalīti tādi nodokļa objekti kā vasarnīcas, dārza mājas, sezonas rakstura būves u. tml. Likuma 3. pants paredz nodokļa likmes un kā nodokļa objektus nošķir zemi, ēkas (būves) vai to daļas (tajā skaitā telpu grupas) un inženierbūves, savukārt no ēkām tiek izdalītas un paredzēta iespēja aplikt ar samazinātu nodokļa likmi dzīvojamās mājas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, dzīvojamo māju daļas, telpu grupas nedzīvojamās ēkās, kuru lietošanas veids ir dzīvošana, kā arī telpu grupas, kuru lietošanas veids ir saistīts ar dzīvošanu (garāžas, autostāvvietas, pagrabi, noliktavas un saimniecības telpas) (likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkts). Savukārt atbilstoši Ministru kabineta[iv] noteikumiem par dzīvojamām mājām (telpu grupām) uzskata ēkas (telpu grupas), kurām Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētais lietošanas veids atbilst normatīvajos aktos par būvju klasifikāciju noteiktajai būvju klasifikācijas nodaļai ”Dzīvojamās mājas”. Tādējādi šajā gadījumā noteicošais konkrētajai būvei (nodokļa objektam) ir noteiktais lietošanas veids.

Saskaņā ar likuma 4. panta 1.¹ daļu nodokļa administrēšanai izmanto Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētos datus.[v]

Būves un telpu grupas klasificē atbilstoši lietošanas veidam (funkcijai).[vi] Būves, kuras ekspluatē vai projektē vairākiem lietošanas veidiem, iekļauj vienā noteiktā klasifikācijas pozīcijā pēc to galvenā lietošanas veida. To galveno lietošanas veidu un telpu grupas lietošanas veidu nosaka četru decimālzīmju līmenī, bet būves tipus – astoņu decimālzīmju līmenī. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas kā vadošās valsts pārvaldes iestādes būvniecības nozarē sniegto skaidrojumu dalījuma ”dzīvojamās mājas” un ”nedzīvojamās ēkas” pamatā ir būves lietošanas veids.[vii] Viena dzīvokļa mājas grupā ir ieskaitītas individuālās dzīvojamās mājas, vasarnīcas un dārza mājas, līdz ar to nav nozīmes, vai māju ir paredzēts lietot visu gadu vai sezonāli, jo prasības šādām ēkām no funkcionalitātes viedokļa ir vienādas.[viii]

Ievērojot minēto, arī nodokļa likme visu veidu dzīvojamām mājām var būt vienāda, ja likums vai pašvaldības saistošie noteikumi nenosaka citādi. Līdz ar to, ja vasarnīca (dārza māja) ir klasificēta kā dzīvojamā māja, tai var tikt piemērotas saistošajos noteikumos dzīvojamām mājām noteiktās nodokļa likmes.

Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pantu likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Tas galvenokārt nozīmē personas iespējas noteiktajā adresē saņemt korespondenci.[ix] Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata. Ja personai ir tiesisks pamats dzīvot vairāk nekā vienā dzīvesvietā, tajā skaitā, ja personai pieder vairāk nekā viens nekustamais īpašums, tai ir tiesības, izvērtējot visus apstākļus, brīvi izvēlēties, kurā nekustamajā īpašumā deklarēt savu dzīvesvietu.[x] Turklāt Dzīvesvietas deklarēšanas likums tieši neparedz pienākumu deklarēt dzīvesvietu tikai dzīvojamā telpā, kas ir apdzīvojama visu gadu.

Ievērojot visu iepriekš minēto, ministrijai nav tiesiska pamata izteikt iebildumus par pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktām nodokļa likmēm, kas ir atkarīgas no tā, vai nodokļa objektā ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta, jo augstāka spēka ārējie normatīvie akti pieļauj gan atšķirīgu nodokļa likmju noteikšanu dārza mājām, gan dzīvesvietas deklarēšanu tajās.

Vienlaikus pašvaldībām ir iespēja paredzēt saistošajos noteikumos izņēmumus attiecībā uz dārza mājām. Piemēram, Jelgavas pilsētas dome savos 2016. gada 22. septembra saistošajos noteikumos Nr. 16-19 ”Nekustamā īpašuma nodokļa piemērošana Jelgavas pilsētas administratīvajā teritorijā” ir noteikusi, ka dzīvesvietas deklarēšanas nosacījums samazinātas nodokļa likmes piemērošanai nav attiecināms uz dārza mājām un vasarnīcām.

Papildus informējam, ka par nodokļu politikas veidošanu valsts mērogā, tajā skaitā par jomu regulējošo ārējo normatīvo aktu izstrādi, saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumiem Nr. 239 ”Finanšu ministrijas nolikums” ir atbildīga Finanšu ministrija. Turklāt pašlaik Finanšu ministrijā noris darbs pie grozījumu izstrādes likumā, kas nodrošinātu samērīgu nodokļa sloga pieaugumu, ņemot vērā nodokļa bāzes – kadastrālo vērtību – straujo pieaugumu un nepieciešamību nodrošināt budžeta ieņēmumus. Vienlaikus arī sakarā ar iedzīvotāju neapmierinātību aktualitāti ieguvušais jautājums par deklarētās dzīvesvietas sasaisti ar nodokļa likmi tiek skatīts starpministriju līmenī, kā arī ticis apspriests Latvijas Republikas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, uzklausot iesaistītās puses un meklējot iespējamos risinājuma variantus.

[i]Turklāt nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5 procentus no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai. Vienlaikus, paredzot nodokļa likmes, pašvaldībai ir jāņem vērā likuma 3.¹ panta pirmajā daļā noteiktie principi – objektīva grupējuma princips (nodokļa maksātāji vai nodokļa objekti tiek grupēti atbilstoši objektīviem kritērijiem.), efektivitātes princips, atbildīgas budžeta plānošanas princips, prognozējamības un stabilitātes princips.

[ii] Nr. SN14/2017 “Par nekustamā īpašuma nodokli un nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piemērošanu Saulkrastu novadā” (turpmāk – saistošie noteikumi), 3.1. apakšpunktā.

[iii] Attiecībā uz objektīva grupējuma principa ievērošanu, nosakot nodokļa likmes, ministrija informē, ka jau 2015. gadā lūdza Finanšu ministriju kā vadošo valsts pārvaldes iestādi nodokļu politikas jomā sniegt viedokli, vai dzīvesvietas deklarēšanas fakts kā kritērijs samazinātas nodokļa likmes noteikšanai atbilst objektīva grupējuma principam. Finanšu ministrija pauda viedokli, ka minētais kritērijs un attiecīgās nodokļa likmes atbilst objektīva grupējuma principam un līdz ar to arī likumam.

[iv] Atbilstoši 2006. gada 20. jūnija noteikumu Nr. 495 “Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” 23.¹ 1.apakšpunktam, piemērojot likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktu, 1.⁷ un 1.⁸ daļu.

[v] Datus, kas netiek reģistrēti Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, nodokļa administrēšanai vietējā pašvaldība iegūst šajā likumā noteiktajā kārtībā vai no citām informācijas sistēmām. Saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumu Nr. 48 ”Būvju kadastrālās uzmērīšanas noteikumi” 2. punktu, kā arī Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 30. pantu būves un telpu grupas kadastrālo uzmērīšanu veic Valsts zemes dienests.

[vi] Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1620 ”Noteikumi par būvju klasifikāciju” (spēkā līdz 31.05.2017.) 5. un 6. punkts.

[vii] Saskaņā ar minēto Ministru kabineta noteikumu pielikumā doto būvju klasifikāciju nodaļas “Dzīvojamās mājas” (kods 11) tipu grupā “Viena dzīvokļa mājas” (kods 111001) kā ēku tipi ir norādītas gan dārza mājas ar kopējo platību līdz 40 m² (ieskaitot) (kods 11100101), gan individuālās dzīvojamās mājas un vasarnīcas ar koka ārsienām, un dārza mājas ar kopējo platību, lielāku par 40 m² (kods 11100102), gan individuālās dzīvojamās mājas un vasarnīcas ar mūra vai mūra–koka ārsienām (kods 11100103).

[viii] Ministru kabinets 2018. gada 12. jūnijā apstiprināja jaunos noteikumus Nr. 326 ”Būvju klasifikācijas noteikumi” (spēkā no 15.06.2018.), kas paredz analogu dzīvojamo māju klasifikāciju.

[ix] Atbilstoši minētā likuma 3. panta pirmajai un otrajai daļai dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

[x] Vienlaikus Dzīvesvietas deklarēšanas likums vispārīgi paredz tikai personas pienākumu deklarēt tiesiski pieļaujamu esošo dzīvesvietu, nevis cita veida no dzīvesvietas deklarēšanas izrietošus pienākumus vai saistības.