Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs, vecuma ierobežojums filmu auditorijai nav regulēts ar konkrētu likumu, drīzāk pastāv kā ieteikums. Kritērijus, kas nosaka to, līdz kādam vecumam filma skatītājiem nebūtu piemērota, nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 587, kas izdoti saskaņā ar Filmu likuma 6. panta otro daļu, kur norādīts, ka “filmu klasifikācijas mērķis ir informēt par filmas saturu un tās iespējamo ietekmi uz skatītāju, jo īpaši uz bērnu, norādot to ar atbilstošu filmu klasifikācijas indeksu”.

Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. nodaļas 50. panta pirmajā daļā norādīts, ka “aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, datorspēles, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kurās propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai”.

Saskaņā ar likumu kinoteātra pienākums nav skatītāju vecuma pārbaude, ja vien filma nav klasificēta kā 18+. Vienlaikus neatļaut filmu skatīties personām, kuras nav sasniegušas 16 gadu vecumu, ir paša kinoteātra lēmums, ņemot vērā pasaules praksi un kinoteātra iekšējās kārtības noteikumus.