Saskarsmes tiesību institūts regulēts Civillikuma 181. pantā, kurā noteikts, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem. Savukārt katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Saskarsmes tiesība ir to tiesību kopums, kuras piemīt tam vecākam, kurš nerealizē bērna ikdienas aizgādību un vecāku šķirtas dzīves gadījumā nedzīvo ikdienā kopā ar bērnu. Saskarsmes tiesības realizēšanas kārtību – laiku, vietu, ilgumu – nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Civillikuma 182. pantā noteikts, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu.

Līdz ar to, ja ar bērna māti nav iespējams vienoties un bāriņtiesa nespēj palīdzēt, tēvam ir tiesības vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtības noteikšanu. Civillikuma 182. panta otrā daļa paredz, ka, nosakot saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (nedēļas nogales, brīvdienas skolā, vecāku atvaļinājuma laiku u. tml.) bērns pavada pie tā vecāka, pie kura viņš nedzīvo, vai arī viņu tikšanās laiku.

Tāpēc prasības pieteikumā tiesai ir jālūdz noteikt konkrētu regulējumu – kurās dienās, no cikiem līdz cikiem tēvs tiksies ar bērnu. Tāpat var lūgt tiesu noteikt regulējumu arī attiecībā uz bērna skolas brīvlaikiem, svētku dienām, bērna vārda un dzimšanas dienām vai citiem ģimenei nozīmīgiem notikumiem. Jo precīzāk regulējums tiks noteikts, jo vieglāk varēs īstenot tiesas nolēmuma izpildi.

Tiesas nolēmumam ir likuma spēks, un tas ir saistošs visām personām, līdz ar to mātei būs jāievēro tiesas noteiktā kārtība. Par ļaunprātīgu izvairīšanos no tiesas nolēmuma (par saskarsmes tiesībām) izpildes personu var saukt pie kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikuma 168. pantu.

Papildus vēršam uzmanību, ka gan vecākam, gan bērnam saglabājas saskarsmes tiesības neatkarīgi no tā, vai tiek veikti uzturlīdzekļu maksājumi. Vecāku savstarpējie konflikti ir jārisina, pēc iespējas mazāk ietekmējot bērna tiesības un intereses.