Lai neveidotos uzturlīdzekļu parāds, šajā gadījumā ir jāsniedz tiesā prasība par uzturlīdzekļu piedziņas pārtraukšanu.

Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 ir norādījis, ka Civillikuma 179. pants, kas nosaka vecāku pienākumu uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākums uzturēt bērnu. Savukārt, ja līdztekus studijām kādā no iepriekš norādītajām mācību iestādēm bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma.

Prasība šādā gadījumā jāceļ pēc vispārējiem noteikumiem saskaņā ar Civilprocesa likumu. Prasības lūguma daļā būtu jānorāda lūgums tiesai atbrīvot prasītāju no uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma ar brīdi, kad tiesā iesniegts prasības pieteikums. Prasības apmierināšanas gadījumā šāds lūgums būtiski samazinātu izmaksas.

Iespēja piedzīt iepriekš samaksātās naudas summas ir strīdīga (skat. Civillikuma 1776. panta pirmo daļu), ja vien netiek pierādīts atbildētāja ļauns nolūks (skat. Civillikuma 1641. pantu).

Par iespēju atgūt izmaksātās uzturlīdzekļu summas plašāks skaidrojums pieejams Tieslietu ministrijas sagatavotajā atbildē uz līdzīgu jautājumu: “Samaksātos uzturlīdzekļus nevar atprasīt”.