Ja vecāki nav rakstiski vienojušies par to, ka vienam no vecākiem (šajā gadījumā – bērnu mātei) ir atsevišķa aizgādība pār bērniem, tad šim vecākam nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērnam dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs, tad bērnus drīkst izvest no valsts. Ja vecāki nevar vienoties par bērnu pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam no vecākiem, kurš vēlas ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs (šajā gadījumā – mātei), ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērniem, vai arī par bērnu dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērniem dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Ja vēl pirms dažiem gadiem tiesā, ja kāds no vecākiem plānoja ar bērniem dzīvot ārzemēs, aizbraucošajam vecākam noteica atsevišķu aizgādību pār bērniem, tad šobrīd bieži tiek pieņemti spriedumi, kuros vecākiem saglabā kopīgu aizgādību pār bērniem, tomēr piešķir atļauju ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs.

Parasti šī veida strīdos tiesā vienlaicīgi tiek iesniegts vēl viens prasījums – par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Ir jāsaprot, ka, dzīvojot teritoriāli tālu vecākam no bērniem, ievērojami mainīsies satikšanās biežums un iespējas. Ja, dzīvojot vienā pilsētā, vecāks var bērnus satikt gan darba dienās, gan nedēļas nogalē, tad, pārceļoties uz dzīvi ārzemēs, satikšanās visbiežāk notiek dažas reizes gadā – skolēnu brīvdienu laikā, tomēr šīs satikšanās ir ilgākas, tādējādi kompensējot prombūtnes laiku. Tāpat ir iespējams prasīt saskarsmi arī ar telekomunikāciju līdzekļiem – “Skype”, WhatsApp”, telefonu.

Šajās lietās tiesa izvērtē, vai bērnu interesēm atbilst izbraukšana no valsts, vai arī bērniem labāk palikt Latvijā. Tas vien, ka viens no vecākiem principa pēc nevēlas, lai bērni aizbrauktu, vēl nebūs noteicošais faktors. Tiesa novērtēs tādus aspektus kā valsts drošība, vecāka legālās darba un ienākumu gūšanas iespējas, bērna iespējas turpināt izglītību un attīstību atbilstoši bērna spējām, bērna ieinteresētība pārcelties uz jauno valsti, bērna svešvalodu zināšanas vai spējas tās apgūt, konkrētie jaunās dzīvesvietas apstākļi, bērna iespējas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalstīs, jaunā vide (piemēram, jaunā ģimene, kurā bērns dzīvos). Tie ir tikai daži no faktoriem, kurus tiesa vērtēs.

Noteikti jāvērtē bērna patiesās intereses konkrētajā lietā un jāmēģina pārcelšanās vai Latvijā palikšanas procesu organizēt tādējādi, lai bērnam palīdzētu tikt galā ar šīm vecāku dzīves pārmaiņām.

Ja nu tomēr viens no vecākiem, nesaņemot otra vecāka piekrišanu, ir pārcēlies ar bērniem uz dzīvi ārvalstīs, tad palikušajam vecākam ir nekavējoties jāiesniedz tiesā pieteikums par bērna atpakaļatdošanu. Šo jautājumu regulē gan Eiropas Savienības regula Nr. 2201/2003, gan Hāgas 1980. gada konvencija par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

Tāpat skaidrības labad jānorāda, ka vecāki drīkst viens bez otra piekrišanas kopā ar bērniem ceļot uz ārzemēm. Tomēr ceļošana atšķirībā no dzīvesvietas maiņas ir pagaidu un īstermiņa process, turpretim dzīvesvietas maiņas gadījumā ir nodoms palikt jaunajā dzīvesvietas valstī.

Par konkrētā gadījuma risināšanu vislabākās konsultācijas varētu sniegt zvērināts advokāts, kas praktizē ģimenes tiesību jautājumos.