Pienākums uzturēt savu bērnu ir noteikts Civillikuma 179. pantā, kur noteikts: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.”

Savukārt galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: "Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma".

Tātad, ja bērns uzskatāms par darbnespējīgu, jo turpina iegūt izglītību pilna laika klātienē, kas nav apvienojama ar pilnas slodzes darbu, abiem vecākiem ir pienākums sniegt materiālu atbalstu. Bērnam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no abiem vecākiem. Pats fakts, ka jaunietis ir uzsācis kopdzīvi ar draudzeni vai pat ir laulājies, nemazina viņa tiesības turpināt mācības un saņemt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem.

Runājot par uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam, jāņem vērā gan bērna faktiskās vajadzības, gan vecāka mantas stāvoklis un spēja maksāt uzturlīdzekļus. Normatīvie akti neparedz konkrētu uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam. Tomēr, ņemot vērā, ka kopš 2017. gada 1. septembra tiem pilngadību sasniegušajiem bērniem, kuri nesaņem uzturlīdzekļus no viena vai abiem vecākiem un turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tādā pašā apmērā, kādu izmaksā par bērniem līdz 18 gadu sasniegšanai (Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, bet ne vairāk, kā noteikts tiesas spriedumā), šis būtu orientējošais minimālais uzturlīdzekļu apmērs arī šajā gadījumā. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram bērnam līdz 18 gadu sasniegšanai ir 30% no Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas. 2017. gadā tie ir 114 eiro mēnesī, kas, pieaugot minimālajai darba algai, nākamajos gados attiecīgi pieaugs.