Darba likuma 145. pants paredz  ikvienam darbiniekam pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Šāds pārtraukums piešķirams ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Tādā gadījumā minimālais pārtraukuma ilgums ir 30 minūtes, taču darba devējs var noteikt arī garāku pārtraukumu, piemēram, vienu stundu.

Ja pārtraukumu atpūtai nav iespējams piešķirt visu uzreiz, pieļaujama tā sadalīšana daļās. Tās nedrīkst būt īsākas par 15 minūtēm katra.

Citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību, ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, var noteikt darba koplīgumā.

Vispārēji pārtraukuma laiks netiek ieskaitīts darba laikā, līdz ar to darba devējam nav pienākuma šo laiku apmaksāt. Šo laiku darbinieks drīkst izmantot pēc saviem ieskatiem, viņam ir tiesības atstāt savu darbavietu.

Darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam (profesijas atbilstoši Darba aizsardzības likumam un speciālajiem MK noteikumiem), ir jāpiešķir papildu pārtraukums. Tā ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, un šie pārtraukumi ieskaitāmi darba laikā.