Uz Jūsu jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, taču situācijas apraksts vedina domāt, ka problēma ir vairāk morālas dabas, jo sieva ir Jūs apzināti vai neapzināti maldinājusi par bērna izcelsmi. Risinot šo jautājumu, ir jāņem vērā, ka bērna interesēm atbilst tāds stāvoklis, kurā tiek nodrošināta tiesiska noteiktība uz labklājību un personas identitāti, tostarp vārdu un uzvārdu, ģimenes saitēm. Līdz ar to, iespējams (tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem), var uzskatīt, ka bērna māte ir noklusējusi faktu, ka bērns nav cēlies no Jums, ievērojot bērna intereses un tiesības uz ģimeni, kurā ir abi vecāki. Ne velti atbilstoši Latvijas Republikas Civillikuma 146. pantā noteiktajam par bērna, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība šķirta, tēvu uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Bērna bioloģiskā izcelsme šajā gadījumā nav izšķiroša, jo bērnam ir vajadzīgi abi vecāki, taču likumdevējs ir nodrošinājis iespēju paternitātes pieņēmumu apstrīdēt, ja nākuši klajā fakti, kas izslēdz paternitāti, un tāpēc laulātie vai viens no laulātajiem nepiekrīt, ka bērna dzimšanas apliecībā pēc paternitātes pieņēmuma tiek ierakstīts bērna mātes vīrs. 

Paternitātes pieņēmums nav spēkā, ja paternitāte atzīta Civillikuma 155. panta astotajā daļā noteiktajā kārtībā, kas paredz, ka paternitāti var atzīt arī tad, ja bērna māte, bērna mātes vīrs vai bijušais vīrs un bērna bioloģiskais tēvs personiski, reģistrējot bērna piedzimšanu, iesniedz kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā (tā sauktā trīspusējā paternitātes atzīšana). Vēršam uzmanību – ja bērna bioloģiskais tēvs paternitāti nevēlas atzīt un trīspusēja paternitātes atzīšana nav iespējama, neatkarīgi no bērna mātes un/vai viņas vīra gribas, reģistrējot bērna dzimšanu, kā bērna tēvs tiek ierakstīts bērna mātes vīrs, nodrošinot bērna tiesības uz abiem vecākiem. Tādā gadījumā atliek iespēja paternitātes pieņēmumu apstrīdēt tiesā, kā to nosaka Civillikuma 148. pants, turklāt tiesā jāiesniedz pierādījumi, ka bērns nav cēlies no mātes vīra.

Svarīgi atzīmēt, ka šī jautājuma risināšanā nedrīkst vilcināties, jo likumdevējs ir noteicis laika ierobežojumu, kurā iespējams apstrīdēt paternitātes pieņēmumu. Paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka bērns nav cēlies no viņa. Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna mātei. Ja persona nav rīkojusies, lai paternitātes pieņēmumu apstrīdētu likumā noteiktajā termiņā, var uzskatīt, ka tā piekrīt, ka situācija paliek tāda, kāda tā ir, ar visām no tā izrietošajām sekām – vecāku tiesībām un pienākumiem attiecībā uz bērnu. Tiklīdz paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir beidzies, prioritāte piešķirama bērna, nevis pieteicēja interesēm.

Gadījumā, ja bērna māte ir apzināti melojusi par bērna izcelsmi un ir pierādāms, ka viņas nolūks, piedzenot uzturlīdzekļus bērna uzturam, ir bijis ļaunprātīgi iedzīvoties uz Jūsu rēķina, pastāv iespēja vērsties tiesā ar prasību par nepamatoti samaksāto uzturlīdzekļu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Civillikuma 1635. pantā ir noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesības cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Ja šī panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam ir jāpierāda.

Tiesisks risinājums ir atkarīgs no iegūtiem individuāliem pierādījumiem, kurus ir tiesīga vērtēt tikai vispārīgās jurisdikcijas tiesa.